Tur jau tā lieta, ka es cibā un feisbukā/citos portālos esmu rakstījis īsus (1-6 lpp) stāstus jau 16 gadus, taču grāmatu kā romānu es rakstu pirmoreiz.

Jā, tā man arī šķita liela problēma, ka nekāda intriga nav paredzēta.
Varonis skolas gados slimo ar depresiju, kādu brīdi ir invalīds. Pieliek lielas pūles, paliek vesels. Nu un? Kur viņa varonība?

Taču Eipurs teica, ka tā ideja, ka es aprakstu aseksuālu pāri, ir interesanta. Ka par to neviens LV vēl nav rakstījis. Ka es rakstu par skolas dzīvi, tas arī ir ļoti aktuāli. Ka es rakstu par jaunu vīriešu vientulību, jo iespējas "izsisties" nav tik lielas kā kādreiz.

Taču daiļliteratūra rodas, ja grāmatā ir kāda noskaņa, kas vijas cauri. Tā ir dzīva, kad tajā ir daudzi atgadījumi no dzīves, taču aprakstīti interesantā manierē.

Man šī noskaņa un interesantā maniere ir paredzēta kā sākumā naivs optimisms, ka viss sanāks, vajag tikai strādāt un meklēt sadarbības partnerus. Vēlāk, uz grāmatas beigām, paliks tikai optimisms un gandarījums, ka to, ko varēja izdarīt, izdarījām, arī tas bija daudz.

Lai cilvēkiem pēc šādas grāmatas izlasīšanas ir vairāk ticības sev. Ka viņi var ko mainīt. Vismaz to, ka viņi dara ikdienā darbu, kas sniedz daudz gandarījuma, ja nevar daudz gandarījuma un daudz naudas vienlaicīgi.