Nu paga. Man ir 22 nodaļas, no kurām es te ieliku vienu.

Konflikts ir ar sabiedrību kopumā. Varonis nespēj iejusties ne skolā, ne bērnudārzā. Pastāvošā sistēma viņam nepatīk, savu izveidot prasa lielu naudu. Viņš brauc uz ārzemēm tāpēc strādāt, taču atgriežas, lai tomēr Latvijā izveidotu savu skolu. Tāds ir grāmatas sižets, ja runa ir par visām 150 lpp.

Eipurs uzrakstīto salīdzināja ar H. Heses "Stikla pērlīšu spēli" un teica, ka tas viss pārāk daudz izskatās pēc filozofiska traktāta, nevis romāna.

Es solīju to mainīt un rakstīt vairāk par galvenā varoņa sievu - ginekoloģi, kura jūtas līdzīgi - viņai nepatīk Latvijas mediķu augstprātīgā attieksme ( un kukuļi), viņa pastrādā ārzemēs un tad atgriežas, arī naivi cerot izveidot ko savu.

Liela daļa grāmatas ir par to, kā panākt, lai cilvēki investē jaunā skolā vai privātklīnikā, ja ar to nopelnīt Latvijā var minimāli.

Konflikts ir divu ideālistisku, jaunu ( 30 - 40 gadi) cilvēku vēlme Latvijā
darīt kaut ko pēc labākās sirdsapziņas, par spīti tam, ka cilvēki bieži vien ir ļoti nepateicīgi.

Tajā pat laikā nodarboties ar zinātni, dzīvot kaut cik pārtikuši, nevis no sapņu pilīm.

Galvenā kritika bija par to, ka es rakstu par daudz par idejām, par maz par jūtām, emocijām, dzīves realitāti.

Kāds var būt atrisinājums vai kulminācija veiksmīgai skolai, klīnikai vai laulībai?

Visu laiku jāstrādā, lai kas tāds nesabruktu. Lai cilvēku dabiskais slinkums neņemtu virsroku.