“Jaunība jaunajā Latvijā”
Mēs ar paziņām bieži apmeklējām kādu angāru, kurā bija ierīkots skeitparks. Tā bija vieta ārpus Rīgas centra, kādā diezgan industriālā rajonā. Džeki sameta savu mašīnu bagāžniekos skrituļdēļus, skrituļslidas, BMX riteņus un aizbrauca, lai darba dienu vakaros izkustētos. Angāru noīrēt mēnesī maksāja ap 2000 eiro, tāpēc mēs bijām uztaisījuši pamatīgu PR šim pasākumam. Piesaistījām bijušos Latvijas pro skeiterus, kas apmāca bērnus, izveidojām vairākas zonas angārā līdzīgi kā slēpošanas trasēs – vienu iesācējiem, vienu lietpratējiem un vienu tiem, kas ir vienkārši drosmīgi un atlētiski.

Tāpat bija zonas, kuras bija paredzētas tikai BMX riteņiem un tikai agresīvajai inline (skrituļslidu) braukšanai. Ar koka konstrukcijām mums palīdzēja vietējā finiera firma.
Šajā kopienā valdīja čomiskums, biedriskums un draudzība. Mēs tur gājām, lai uzturētu labu sportisko formu, lai izkustētos, lai mācītos no citiem. Lielā mērā tā bija arī dad (tēvu) kultūra. Ko tas nozīmē? Rīgas trīsdesmitgadīgie un četrdesmitgadīgie (arī daļa piecdesmitgadīgo) tēvi uz parku ņēma līdzi savus bērnus, ietērpa pilnās bruņās, lasi – ķiverē, elkoņu un ceļu sargos, un mācīja tiem skeitot. Tas bija liels atvieglojums mammām, ka divus vakarus nedēļā tētis ar visiem bērniem bija ar auto prom uz skeitparku un saturīgi pavadīja ar tiem kopā laiku, turklāt pats skeitparkā uzlādējās ar pozitīvām sajūtām, satika čomus, klausījās tur jaunības dienu mūziku un pārradās mājās fantastiskā garastāvoklī.

Retu reizi arī kāda mamma izmēģināja spēkus iesācēju laukumiņā, braucot ar skrituļslidām, taču tas notika samērā reti. Priekšnoteikums, atrodoties šādā ekstrēmo sporta veidu vietā, bija māka labi krist. Tāpēc mācīties krist 40 gadu vecumā “no nulles” bija daudz riskantāk.

Bērni savā starpā arī tur iepazinās, sadraudzējās, mācoties nodarboties ar šiem sporta veidiem. Tomēr šis bija tautas sporta pasākums, un bērni netika gatavoti sacensībām, tie mācījās trikus savam priekam. Ja kādam gribējās sacensības, tad viņš, protams, varēja papildus trenēties Rīgas skeitborda skolā vai citur.

Man patika tur doties, jo tur vide bija stipri iekļaujoša. Visi bija aicināti pieaugušo uzraudzībā, treneru uzraudzībā, mācīties braukt. Daudzi jaunieši arī pusaudžu gados tajā vidē varēja iepazīties ar savu vienaudžu tēviem, kas nebija iespējams saskaldītajā lielpilsētas dzīvē. Tas nozīmēja, ka pusaudži varēja mēģināt izkārtot sev vasaras darbu, kamēr tēvi, kas mēdza būt vai nu vadītāji, vai priekšnieki, vai kaut vai maiņas vadītāji, jau iepriekš varēja pateikt, kas tādam 15 – 17 gadus vecam drosminiekam būtu jāapgūst, lai viņš vasaras praksē viņa uzņēmumā nemaisītos pa kājām, bet tieši otrādi – palīdzētu kopējā darba plūdumā.

Pēc labas sportošanas cilvēkiem gribas paēst, tāpēc gandrīz pāri ielai viens no tēviem bija izveidojis interesantu ēstuvju kompleksu. Otrajā stāvā bija spāņu restorāns, pirmajā – amerikāņu picērija, pagrabstāvā – LPSR stila ēdnīca ar boršču, soļanku, gulašu un visu pārējo, ko cilvēki ēda 1970. gados.

Visi trīs stāvi solīja kaut ko eksotisku jauniešiem no skeitparka, jo neviena no iestādēm nekonkurēja ar Hesburger, Maķīti vai Narvesen ātrajām uzkodām. Turklāt viss bija loģiski – restorānā bija visdārgāk un ēdiens bija jāgaida visilgāk, picu varēja dabūt divdesmit minūtēs, kas bija ātrāk, turklāt tā bija biezā un smeķīgā pica amerikāņu gaumē, toties pagrabstāvā apkalpoja smaidīgas pensionāres, pie sienas bija Staļina bilde, PSRS laika motivējošie uzraksti “Būsim strādīgi un taupīgi!”, taču karstu zupu no 30l katla lēja virtuves strādnieks, onkulis Vaņa. Visus trīs stāvus vienoja kičs, taču vienlaikus kvalitāte atbilda cenām.

Varētu teikt, ka viss šis pasākums bija nostaļģijas un sentimenta vārdā radīts bizness, jo ir izpētīts, ka vīriešiem mūzikas gaume ir noturīga no jaunības. Kas 1980-to gadu beigās klausījās Auroru un Lādezeru, pēc tam gāja uz barikādēm kopā ar vecākiem, varēja PSRS stila “restorānā” atcerēties bērnību.

Kas bija jaunāks, tam imponēja atmiņas par MTV ienākšanu Latvijā 1990-tajos gados, amerikāņu precēm, ko varēja pēkšņi dabūt par lielu naudu, importa mantām.

Spāņu restorāns bija mazliet ārpus laika. Tas bija tiem, kas par spīti Bankas Baltija krīzei un citām jukām deviņdesmitajos, tomēr tikuši pie turības un pirmoreiz aizlidojuši uz ārzemēm, tai skaitā uz Spāniju. Turklāt to izdarījuši pirms Latvijas pievienošanās ES un pirms lētajām Rynair aviobiļetēm.

Vēl viens iemesls šādam angāram bija tas, ka 1990-to gadu Latvijā nebija normālu skeitparku. Bija rampa pie VEF Rīgā, dažas privātās rampas, piemēram tā, kura ir grupas Mixeri videoklipā, taču kopumā brīdī, kad Amerikā un Rietumeiropā skeitborda uznāciens bija pilnā spēkā, Latvijā bija vēl maz iespēju skeitot vietās, kur nepastāvēja risks ierasties policijas busiņam un jauniešus izdzenāt.

Tuvojoties valsts svētkiem, tēvi un dažas mammas, kas bija sanākušas kopā uz svētku mielastu skeitparka atpūtas zonā, atcerējās Atmodu un dziedāja Ievas Akurateres dziesmas. Atcerējās sajūtas no Baltijas ceļa, no 1990. tā gada, no Barikādēm. Kāds bija atnesis uz mielastu repšikus, ko parādīt bērniem. Kāds cits skrejlapiņas no Barikādēm.
Vai tas viss bija tikai bizness un nostaļģija, sentiments? Kāds tēvs teica, ka lepojas, ka nav emigrējis uz Īriju vai Lielbritāniju, ir spējis trīs bērnus apgādāt un izaudzināt šeit, Rīgā. Kāda mamma teica, ka tieši PSRS sabrukšanas dēļ nevarēja atļauties trīs bērnu ģimeni, bija jāsamierinās tikai ar vienu bērnu.

Visi kopīgi pacēla tostu par veselību. Aizvien uz skrituļdēļa nostāvēt 35 vai 57 gados un nekrist nost, lēnām ripot uz visām pusēm, pat ja ar sargiem, pat ja ar ķiveri, tas tomēr ir daudz.