“Peldot tajā pašā dziļajā ūdenī”
Nesen biju ciemos pie paziņas, kuras dzīve ir radikāli mainījusies kāda piedāvājuma dēļ. Viņa, vārdā Elta, (vārds mainīts) dzīvoja Latvijā, Rīgas tuvumā vai Rīgā pēdējos trīsdesmit gadus, varbūt vairāk. Elta daudz strādāja, viņai bija lieli sapņi, un tas rezultējās ar māju, kuru viņa pati nopelnīja. Taču tik daudz strādājot, lai jau agrajos divdesmit tiktu pie savas privātmājas, viņa pārdega, un tā arī īsti nekad neatkopās.

Kāds slavens indiešu ārsts, psihiatrs, varbūt teiktu, ka viņai ir “štruntīgās dzīves sindroms”, kaut es viņu tik labi nepazīstu, lai saprastu, kas tieši viņai ir. Zinu to, ka viņai ir savs uzņēmums, bija draugs, un vienmēr ir bijuši kaķi. Jo kādam tā privātmāja ir jāapdzīvo, un trim kaķiem vajag daudz teritorijas.

Es tiešām neteiktu, ka viņa būtu dzīves upuris, vai viņai būtu kādi objektīvi iemesli, iedzimtas slimības, lai viss būtu tik slikti, kā dažbrīd šķiet, ar viņu sarakstoties. Galva viņai strādā labi, pēc skata ir glīta, draugi un paziņas arī ir. Varbūt viņai trūkst kontakta ar savu ķermeni, kas sāp, atsakās darboties, pieprasa ļoti daudz atpūtas un gandrīz nepārtraukti sūta signālus, ko viņa nesaprot. Viņai, varbūt, nav sava ķermeņa skaidrojošās vārdnīcas. Taču tie ir tikai minējumi.

Viņa ar savu racionālo domāšanu ir atradusi dzīvošanas stratēģijas, lai kaut kā funkcionētu. Viņa “kaut kā” funkcionē jau vismaz pēdējos desmit gadus. Es nezinu, kas liels ir mainījies viņas dzīvē vēl bez tā, ka izšķīrās no drauga. Varbūt kāds kaķis aizgāja uz citiem medību laukiem, kāds ieradās šeit no tiem pašiem laukiem, viņa uzrakstīja jaunu dzeju.

Jaunībā divdesmit pieci līdz trīsdesmit pieci gadi ir laiks, kad pie labiem gēniem un veselīga dzīvesveida (un viņai patīk pārgājieni, daba, dzīvnieki, staigāt un fotografēt) seja var praktiski nemainīties nemaz. Arī kājas ir tikpat slaidas. Sirds gan kļūst daudz pieredzējušāka, taču fiziski tas nav no ārpuses redzams.

Ja salīdzinu ar citām draudzenēm/paziņām viņas vecumā, tad lielākā atšķirība ir tā, ka daudzas citas, pirms izšķīrās no drauga, tika pie bērna/iem no tā paša drauga. Tagad skrien. Darbs, mājas, bērnu vešana pa pulciņiem, auto skan nomierinoša mūzika, jo skrējiena laikā vismaz pie sarkanās gaismas luksoforā var atpūsties.

Atkal var tikai izteikt minējumus, kāpēc bērnus viņa nav gribējusi, taču par tādām lietām jautāt tālām paziņām nav labais tonis. Ja gribēs, tad būs. Viss ir iespējams. Ja nav, tad nav.

Gadi gāja, un es ne pārāk bieži viņai kaut ko uzrakstīju, un viņa ne pārāk bieži man ko uzrakstīja, bet cilvēkam ar veselības problēmām ir tikai divi virzieni uz ko doties – pilnīga izveseļošanās vai nāve. Starpstāvoklis var ilgt piecus, desmit, piecdesmit gadus, taču, ne mūžīgi.

Reiz bija tā, ka viņa atkal meklēja darbu. Darbs viņai vislabāk patika no mājām, ar savu dienas režīmu, kad bija jāizveido teksti, vai tā bija reklāma, vai tulkojumi, vai cita veida teksti, rakstīt viņa prata labi un tā, kā biznesā vajag.

Viņai bija kāda paziņa, kurai, savukārt, arī bija paziņa, stāsts sens kā pasaule – kad ir vajadzīgs īstais cilvēks, tas atrodas.

Šo abu sieviešu – Eltas un Līgas kopīgā paziņa bija izstāstījusi, ka ir tāda sieviete, kurai ir daudz vietas mājās, kura prot rūpēties par dzīvniekiem, kura ir caurmērā jauka (šo var ļoti dažādi interpretēt) un kura varētu derēt.

Līga meklēja dzīvesbiedri savai meitai Lilo (vārds mainīts).

Pati situācija bija kā no filmas – Līga bija apprecējusi Jāni, viņi abi bija latvieši. Abi veiksmīgi, pat ārkārtīgi veiksmīgi, biznesmeņi, pabeiguši augstskolas ārzemēs, sapelnījuši lielo kāpostu arī tur, pārvākušies atpakaļ uz Latviju. Taču liktenis tā bija lēmis (šīs ir pilnīgas muļķības, bet viņi to neapzinājās), ka abiem jaunajiem cilvēkiem, kam tobrīd bija ap trīsdesmit gadu, parādījās vēzis.

Parādījās strauji. Viņi bija paspējuši apprecēties, Lilo bija piedzimusi, taču Jānim ārsti deva pāris gadus, Līgai dažus gadus.

Jānis ar Līgu ļoti izbaudīja atlikušo laiku kopā. Tas viss notika tepat, tepat divtūkstoš divdesmito gadu sākumā.

Pēc pāris gadiem, tas sanāk 2022.gadā, Jānis nomira. Līgai bija daudz ideju, ko vēl dzīvē darīt, taču veselība gāja uz galu. Līga meklēja, kas varētu audzināt Lilo, taču Līgai nebija ne māsu, ne brāļu, tikai brālēni. Brālēniem bija savas dzimtas un ģimenes, viņi varēja apsolīt vien tikai to, ka reizi gadā atbrauks pie Lilo ciemos un izstāstīs, kāda bijusi mamma, kad tās vairs nebūs.

Līga bija kategoriski pret domu atdot Lilo bērnunamā. Līgas un Jāņa paša vecāki jau bija miruši, citi radinieki nedzīvoja Latvijā. Kaut kā situācija salikās, ka bija jāmeklē, kurš cilvēks uzņemtos adoptēt Lilo.

Līgai bija relatīvi daudz naudas. Priekš Latvijas mērogiem pat ļoti daudz. Taču viņa zināja, ka nevar nopirkt par naudu to, lai kāda sieviete ir “laba mamma” svešam bērnam. Ja šo sievieti pieņemtu darbā par guvernanti, tad būtu darba līgums, kur būtu atrunāts, kas katru mēnesi jādara, taču mammām nav darba līguma.

Es nebrīnītos, ka senos laikos, kad bija matriarhāts, jaunās māmiņas varēja aiziet pie ciema vecākās vai dzimtas vecākās un dabūt mutisku vai rakstisku sarakstu ar visu, kas ir jādara, lai būtu “laba mamma”. Ar īpašībām, attieksmēm, emocijām, nodošanos, sargāšanu, apmācāmo lietu sarakstu, ieradumu sarakstu, visu, visu, ko sievietei jāiemāca bērnam, pirms bērnu palaiž kādā mācību iestādē, kas sekoja pēc tam.

Šobrīd tas “pēc tam” ir bērnudārza obligātā sešgadnieku grupiņa.

Taču Līgai bija skaidrs, ka savu morāles un ētikas kodeksu viņa nevar prasīt, lai cita sieviete nokopē un māca viņas meitai. Turklāt Lilo bija neparasts bērns. Viņa bija kā možs bosiks, kas pati visu jau zina un var, vai grib izlikties, ka zina un var.

Tātad pieņemt darbā nevar, it īpaši, ja darba devējs plāno, vai viņas ārsts plāno (cik ciniski skan!), ka Līgas tuvāko mēnešu, gadu laikā vairs nebūs šajā saulē.

Līga tāpēc meklēja sievieti bez bērniem, ideāli būtu tādu, kas bērnus grib, bet viņai to nevar fiziski būt, kas vēlētos uzņemties šo lomu. Kura apzinātos, ka tā ir liela atbildība, audzināt piecgadīgu bērnu, taču tajā pat laikā nenotrallinātu viņai piešķirto naudu Lilo uzturēšanai.

Juridiski Līga panāca, ka kaut kas līdzīgs darba līgumam starp viņas brālēnu un topošo Lilo dzīvesbiedri tomēr top. Tur bija teikts, ka brālēnam ir piešķirta nauda un zelts tik un tik, un katru gadu no šī fonda Lilo uzturēšanai ir jāizmaksā tik un tik, taču vismaz reizi gadā brālēns ierodas ciemos pie Lilo un pārbauda, vai resursi tik tiešām tiek ieguldīti Lilo attīstībā un uzturēšanā. Vēl tur bija teikts, ka Lilo audžumamma nevar ņemt palīgos auklīti vai guvernanti, viņa nevar nogrūst atbildību par Lilo jebkādai trešajai personai. Viņai tiek izmaksāta katru gadu summa, kas aug līdzi ar inflāciju un apstākļiem Latvijā, taču tikai tad, ja tā ir viņa pati, kas ved Lilo pa pulciņiem, pati meklē Lilo drēbes, pati ved Lilo uz parkiem, ekskursijās un pati māca Lilo visu, ko atzīst par vajadzīgu. Tas, kas šai sievietei bija atļauts un pat ieteicams – iesaistīt savu vīru Lilo audzināšanā, jo meitēnam ir vajadzīga ne tikai audžumamma, bet arī audžutētis.

Šajā brīdī man bija pārsteigums – Līga taču varēja meklēt ģimeni, kura ir laimīgs pāris, tētis ar mammu, kam, varbūt, jau ir viens vai divi bērni, un kuri būtu gatavi vēl paņemt vienu bērnu. Taču Līga uzskatīja, ka Lilo pienākas par to naudu, ko viņa grasījās šajā Lilo fondā ielikt, daudz vairāk uzmanības nekā tikai kā trešajam bērnam, turklāt pameitai.

Vēl varēja meklēt ģimeni, pāri, kur sieviete ir neauglīga, bet arī vīrs/draugs grib bērnu, un ir gatavs Lilo pieņemt, un šādu opciju Līga arī izskatīja.

Viņa apzinājās, ka piedāvā daudz naudas, turklāt par kaut ko tādu, ko izkontrolēt būtu grūti. Praktiski tie bija apmēram pieci tūkstoši eiro mēnesī līdz Lilo paliktu astoņpadsmit, un tad vēl nauda Lilo studijām jebkurā universitātē līdz Lilo paliktu trīsdesmit. Kā lai to izkontrolē, lai Lilo audžumamma šo naudu nepiesavinās – teju neiespējami.

Līga meklēja sievieti vai pāri, kuriem pa gabalu būtu redzams, ka viņi ir ļoti atbildīgi un ar lielu sirdsapziņu. Viņa izdomāja, ka par katru pirkumu virs tūkstots eiro audžumammai būtu jāsaglabā čeki, un kopā gada laikā tie ir sešdesmit tūkstoši, par ko brālēnam būs jāsaņem ziņas, kā tie ieguldīti. Tā nav dzīve kā princesei, taču tas ir stipri virs vidusmēra – ģimenei spēt atļauties bērnā ieguldīt katru mēnesi piecus tūkstošus, ja vajadzīgs. Ja nauda paliek pāri, tā uzkrājas.

Sākums jau bija paredzams vienkāršs – Lilo noteikti turpinās dzīvot kādā privātmājā. Viņu vedīs uz Montessori privāto dārziņu un nodarbībām citur tas pats šoferis. Viņai būs dejošanas nodarbības, viņai būs peldēšana, viņai būs tikai veselīga pārtika, viņai būs zirgu terapija. Viņai nebūs pašai sava ponija, savas auklītes, ko tiranizēt, kleitas ar dimantiem vai katru mēnesi mati citā krāsā.

Dzīve ir kā karuselis, dažreiz mātes nomirst jaunas pirms meitām, dažreiz meitas jaunas pirms mātēm, taču visi satiekas pie ieejas atrakciju parkā. Tieši tā Līga centās domāt, atdodot Lilo svešās rokās. Viņas reiz satiksies uz mākoņa maliņas, turklāt drošības spilvens ir brālēns, kurš izdomās, ko darīt, ja pret Lilo neizturēsies tik labi, cik solīts.

Līgai bija mazliet pāri trīsdesmit, viņa gribēja atrast jaunu sievieti vai jaunu pāri, kas uzņemtos šo darbu. Darbs un darba līgums “būt par mammu/tēti” skanēja tik ciniski. “Būt par mammu” par pieciem tūkstošiem mēnesī. Nē, pieci tūkstoši bija kopējā summa, kas ietvēra visu vajadzīgo Lilo. Kad atskaita šofera algu, ēdienu, pulciņu izmaksas, bērnudārza un pēc tam privātskolas izmaksas, komunālās izmaksas palika trīs tūkstoši mēnesī.

Tomēr kāda sieviete, kas ļoti ir gribējusi iegūt mātes pieredzi šajā dzīvē, bet pati nav spējusi radīt bērnus vai atrast pienācīgu vīrieti šim nolūkam, varētu “izbaudīt” šo prieku ņemties ar bērnu desmit stundas diennaktī vai pat vairāk.

Līgumā nebija punkta, ka sieviete nedrīkstētu strādāt, ka visai viņas dzīvei būtu jābūt pakārtotai Lilo, taču tur bija teikts, ka viņas “otrajam darbam” nav jātraucē Lilo audzināšanai.

Atgriežoties pie Eltas, es pievērsu uzmanību nesakritībai, ka Elta man nekad neko nav teikusi par bērniem. Viņai patika literatūra, māksla, patika dažas lietas, ko varētu saukt par vīriešiem tipiskiem hobijiem, patika veidot skaistus dizainus, viņai bija labas biznesa idejas.

Man viņu būtu grūti nosaukt par tipisku, sievišķīgu sievieti, taču viņa arī nekad nedarīja kaut ko pilnīgi pretēju – neboksējās, nespēlēja hokeju, necirta gaļu kautuvē, tātad, kopumā sakot, priekš divdesmit pirmā gadsimta sievietes bija ļoti normāla.

Elta meklēja darbu, viņai mājās bija daudz telpas. Viņa darīja to, ko prata, un es nebiju no kopīgajiem paziņām dzirdējis, ka viņa pelnītu ar cilvēku mānīšanu un krāpšanu legālos veidos, kaut reklāma ir tāda joma, kāda tā ir. Taču viņa, vismaz manuprāt, nekad nebija centusies iedzīvoties uz citu rēķina. Viņai bija sirdsapziņa, atšķirībā no sociopātiem un psihopātiem, viņā bija kaut kas jauks, pat pārāk jauks, lai kapitālismā dzīvotu cepuri kuldama, braucot katru gadu atvaļinājumā uz Itāliju.

Kad Līga tika iepazīstināta ar Eltu, viņas sapratās diezgan labi, jo Elta visam piegāja racionāli un vienlaikus ar izkoptu sievietes intuīciju. Viņa varēja piedabūt sevi celties, cikos vajag, uzrakstīt to, ko vajag, pateikt vārdus, ko vajag, viņa labi lasīja telpu, mīmikas, žestus, redzēja cilvēkiem cauri.

Pēc tam, kad Līga viņai iedeva izlasīt “darba līgumu”, kura gala termiņš bija brīdis, kad Lilo paliek trīsdesmit gadi, Elta nopūtās un teica: “Var mēģināt. Taču savam brālēnam pasaki, lai vienmēr ir gatavs ņemt Lilo pie sevis. Es nevaru paredzēt – ja nu es pati palieku uz gultas, un Lilo jāsāk kopt mani, kad viņa iet otrajā klasē, tad par ko man pienāktos tie pieci tūkstoši? Manam zārkam?”

Līgai gan radās iespaids, ka Elta daudz ko pārspīlē, jo ir kā prasmīgs peldētājs, kuram regulāri ir niķis peldēt pāri dziļiem ezeriem. Ja ezera vidū sarauj kāju krampis, Tu tur paliec. Taču, ja Tu ar visu krampi pagriezies uz muguras un turies virs ūdens bez jebkādas piepūles, tad nekas slikts notikt nevar. Paradokss. Tā dzīvē parasti nenotiek. Cilvēki grimst, viņus izglābj, atdzīvina, viņi atkal grimst… Elta ļoti reti kad sauca kādu palīgā, viņa bija pieradusi dzīvot tā, ka ir viena krampja attālumā no nogrimšanas piecpadsmit metru dziļā ezera dibenā. Dažreiz viņa sāka slīkt, taču atcerējās peldēt, pirms noslīka pavisam. Un tā daudzas reizes pēdējo divdesmit gadu laikā. Viņa bija izdzīvotāja. Pašnāvību nekad neapsvēra, lai cik grūti arī ietu. Ēda plikus kartupeļus ar sāli, uzdzēra pliku ūdeni ar cukuru, taču izdzīvoja līdz nākamajam čekam, rēķinus samaksāja, jumts aizvien virs galvas bija.

Elta parakstīja “darba līgumu”.

Par Lilo pateikt var daudz – skuķis kā amazones džungļu princese. Vienmēr zina, ko grib, kā to dabūt gatavu. Bezbailīga. Elta viņai prasīja, lai nosauc, ko jau prot, un Lilo atbildēja, ka prot rakstīt un lasīt, stulba neesot. Tāda bezkaunība, it kā Lilo nezinātu, ka piecu gadu vecumā jau rakstīt un lasīt ir labs līmenis. Citi bērni bērnudārza grupiņā velk ķeburus, zīmē ziloņus, viņiem ir lielās bilžu grāmatas, kamēr Lilo lasa jau grāmatas desmitgadīgām meitenēm.

Lilo teica, ka viņai patīk kaķi, viņai patīk, ka viņai arī jaunajās – Eltas mājās, būs sava trīsdesmit kvadrātmetru istaba, viņai patīk mežs apkārt. Jā, viņai arī patīk tas, ka šoferis paliek tas pats. Un viņa gribēs vest draudzenes ciemos arī uz jaunajām mājām, viņa iepazīstinās Eltu ar visām savām draudzenēm no bērnudārza! Lai ir godīgi.


Kad aizbraucu pie Eltas ciemos, Lilo bija pie viņas dzīvojusi divus gadus. Tikko sākusi iet skolas pirmajā klasē.

Elta stāstīja, ka domstarpību bijis daudz. Viņām nesakrita mūzikas gaume, arī ēdienu Lilo gribēja tādu, kāds bijis pie mammas Līgas. Lilo gribēja rotaļlietas un datorspēles, kādas Elta nekad nebija spēlējusi. Piemēram, tilta būvēšanas konstruktoru. Spēli, kurā var audzēt aitas. Elta spēlēja šaušanas spēles, Lilo tās ciest nevarēja. Gribēja tikai visu saistībā ar dabu un tehniku. Pat Sims Lilo nepatika.

Mūzikas gaumes atšķirības dēļ daži tūkstoši tika ieguldīti visas Lilo istabas skaņas izolācijā. Lai Lilo nedzirdētu, ko klausās Elta, un otrādi. Lilo patika suitu sievas, sapņu pops un instrumentālie gabali. Elta klausījās smago rokmūziku. Lilo riebās tas, kā smaržo alkohols. Elta dažreiz klausījās mūziku, dzēra vīnu un ar tušu zīmēja. Viņai tad bija jābrīdina Lilo, lai nenāk viņai klāt, kamēr smaka būs izgājusi.

Viņām abām ļoti patika kaķi, un kaķiem patika Lilo. Lilo daudz spēlējās ar kaķiem, un kaķi par to bija ļoti apmierināti. Jo citādi bija dienas, kad Elta negribēja neko daudz darīt, tikai staigāt, gleznot un atpūsties. Tad viņai nebija spēka ar kādu kaķi skraidīt pa visu māju. Tad Elta sajutās veca, jo Lilo tomēr bija trīsdesmit gadus jaunāka.

Labais bija tas, ka Lilo ļoti daudz un ātri mācījās. Pati gatavoja sev smūtijus, pati uzvārīja kvinoju, pakāpās uz ķeblīša, piebēra garšvielas. Eltai patika daudz stāstīt Lilo par Zemēm un valstīm, ko viņa ir domu pasaulē redzējusi, apceļojusi. Elta daudz sapņoja atvērtām acīm, ja vēders bija pilns. Tagad par to vairs nebija jāuztraucas. Lilo bija darītāja. Viņa mācījās no Eltas zīmēt, aplicēt, dekorēt. Elta bija ļoti radošs cilvēks un Lilo arī. Kaut Lilo patika konstruktori, Eltai nē.

Lilo katru nedēļu žonglēja ar skolu, jāšanas, peldēšanas, deju nodarbībām. Mājās prasīja Eltai, lai pērk dažādas otas, krāsas, zīmuļus. Viņai vienmēr bija idejas. Eltai arī, taču viņa neticēja sev, neticēja, ka tās realizēs. Tās bija palikušas pusceļā starp domu pasauli un matēriju.

Dažreiz Elta savā istabā raudāja, jo vienkārši tam bija atbilstoša diena. Viņas satikās ēdamistabā. Māja bija liela, un, lai satiktos, vajadzēja aizsūtīt whatsapp ziņu, ka tiekamies pēc piecām minūtēm viesistabā vai ēdamistabā.

Lilo mēdza Eltai jautāt, par ko viņa raud, un Elta atbildēja: “Par nerealizētajiem sapņiem, par neizdzīvotajiem biznesa projektiem, par nesatiktajiem cilvēkiem, pirms tie aizgājuši”. Elta bija pārsteigta, ka Lilo, kurai mamma un tētis bija nomiruši no vēža, praktiski nekad neraudāja. Tikai ik pa laikam par kaut ko noteica: “Mamma toreiz teica tā un tā, varbūt tā bija pareizi, kā Tu domā?!”

Lilo lasīja daudz grāmatu, multfilmas neskatījās gandrīz nemaz, un mūziku klausījās mp3 atskaņotājā, kaut citi sen bija pārgājuši uz telefonu. Viņai bija draudzenes un draugi, ko viņa aicināja ciemos, kā arī pati gāja ciemos.

Eltai tie bija mazi svētki. Bija iemesls izdekorēt māju, savākt visu, kas pa kaktiem bija sakrājies, nomazgāt logus un vēl izdarīt daudz mazu darbiņu.

Dažreiz Lilo draudzenes atveda viņu mammas, kas gribēja runāties, jo viņām patika šī plašā un gaumīgi iekārtotā māja ar trim kaķiem. Te bija šiki, taču vienotā stilā. Eltai bija mulsinoši sarunāties ar šīm sievietēm, jo tā nebija viņas nauda, par ko te viss bija iekārtots. Tikai viņas pašas istaba bija VIŅA, pārējā māja bija lielā mērā pārtapusi par labu Lilo. Varbūt tā nebija pareizi, tik daudz piekāpties mazam bērnam, taču neko nejēdzīgu Lilo negribēja.

Elta pati atpūtās aizejot uz bāru uzspēlēt zoli, iedzert alu un paklausīties, ko cilvēki apkārt runā. Ar paziņām viņa dažreiz noīrēja telpas un palīdzēja uzrīkot kādu LAN ballīti, lai var spēlēt datorspēles, atrodoties fiziski vienā telpā kā pirms divdesmit gadiem.

Eltai neatvērās “mātes gēns” vai kāda īpaša enerģija, kura bērnudārza audzinātājām liek bubināt mīļvārdiņus bērniem. Elta bija pragmatiska sieviete, kura saprata, ka šāda iespēja – nopelnīt vairākus tūkstošus mēnesī par bērna pieskatīšanu, audzināšanu un izklaidēšanu ir vienreizēja iespēja. Tas ir daudz labāk nekā glaimot darba devējam, karot ar čūskām darba vietā, skaitīt centus bārā, blenzt grieztos pēc izmisuma pilnām, negulētām naktīm.

Lilo dažreiz Eltai jautāja, vai viņa Eltai vispār patīk. Uz ko Elta atbildēja: “Tu esi okei”.


Es nepazīstu Eltu diez ko labi. Šis notikums viņas dzīvē noteikti ir pelnījis vairāk pateicības par Eltas teikto: “Vispār ir labi, ka ir Lilo. Viņa dejo savā mazajā violetajā kleitiņā, spēlē bērnu klavesīnu savā istabā un izskatās ļoti apmierināta ar dzīvi. Tāda bērnība, nu afigenna kruta bērnība! Vismaz kādam tagad būs bijusi laba bērnība.”

Man šķiet, ka Elta uz āru reti izrāda emocijas. Viņas dzeja, māksla runā daudz vairāk nekā viņa pati. Lilo mudina, tirda Eltu daudz biežāk visu ko radīt, ķimerēties, veidot, štukot. Elta to uzskata par darbu, taču bieži vien ieiet azartā un beigās jūtas priecīga par to, kas ir sanācis.

Cilvēkam, kam divdesmit gadu ir bijušas pus-ne-izārstētas depresijas, prieks ir zelta vērtē. Tā ir maz. Dzīve ir kā viens pelēks klavesīna taustiņš. Nav ne kāpumu, ne kritumu. Ja daudz lieto antidepresantus, izjust kāpumus ir neiespējami. Tie atslēdz smadzenēs kaut kādus reģionus, kas ļauj just prieku.

Blakus draiskojas bērns, apķeras ap kājām, saka, ka Tevi mīl, smejas, bet Tu: “Mhm”.