Sieviešu līnija
Mani audzināja vecmāmiņas māsa 1987. - 2005.gadā. Viņa bija latviešu valodas skolotāja.

Arī es iestājos 2009. gadā uz latviešu valodas skolotājiem.
Gribēju rakstīt un mācīt citiem novērtēt skaistu literatūru.

Topošā sieva mani pameta 2010.gadā, jo es negribēju strādāt citu darbu - tikai pedagoģiju. Un rakstīt. Tas bija viens no iemesliem.

Tagad, 15 gadus vēlāk, aizvien studēju pedagoģiju. Aizvien rakstu. Gaidu, kad A. Eipurs būs atpakaļ no atvaļinājuma, lai kritizētu manus jaunākos tekstus.

Tūlīt dzejas dienas, varbūt līdz oktobrim būs jāgaida.

***

Ģimenes ārstei novēlu priecīgu 1.septembri, viņa "Mani bērni jau izauguši".

Labs vecums, 47 gadi, bērni jau lieli, mazbērnu vēl nav.

Divas reizes gandrīz tiku pie meitas šajā dzīvē, taču abas reizes tas bija gandrīz.

Tad nospriedu, ka bērnu man nebūs šajā dzīvē.

Sapratu, ka 40+ gadi, daudzām jau ir bērni. Meitas esmu auklējis, zēnus nē.

Tāpēc 2023.gadā strādāju par auklīti 4-6 gadīgiem zēniem. Lai iemācītos arī zēnus audzināt.

Ja nu manai nākamajai sievai būs puisītis no iepriekšējām laulībām.

***

Var jau jautāt, kurai sievietei vajag, lai nākamais vīrs prot bērnus auklēt? Tas ir tikai bonus.

Manas paaudzes sievietes ir tik daudzas emigrējušas. Kāda tur var būt runa par lielu izvēli.

Jāprot pielāgoties, jāprot viss. Gan radiatoru salabot, gan bērnu uz nodarbībām aizvest un pārbaudīt, vai ir sausas kājas.

***

Kā teica ministre: "Ja dzīve būtu tik vienkārša kā matemātika!"