“Albatross”
Parādi man labāko sevis versiju – mierīgu, darbīgu, gandarītu, ar dzīvi apmierinātu! Parādi savu autentisko es – aizrautībā par mākslu, skaistumu!

Tu vienmēr gribēji būt ceļā - autobusā, vilcienā, lidmašīnā pie loga ar lielu grāmatu rokās. Ceļš veda uz Varšavu, Vīni, Liepāju, Leipcigu, Jelgavu, ceļš kā metafora pārmaiņām.

Rādi man ceļu, kad visi vējrāži saplīsuši! Ved mani pāri jūrai, pāri okeānam, aiz ledus sienas, kur milži mīt! Kur lielas bites stropus kokos sacēlušas, kur kazlēni ganās un vilku nav!

Notici, ka Tu ved mani pa pareizo ceļu! Kā kaķene, kura rāda migu ar kaķēniem, lai cilvēkam liktu saprast, ka četras mazas mutītes grib ēst un dzert, rādi man ceļu uz laimīgo zemi, lai liktu man saprast, ka jāaudzē spārni, ar ko arī man pārlidot pāri sienām!

“Tu patiesībā esi ļoti skaists cilvēks!”, par Tevi teica lielā skolotāja.

Vai tāpēc Tu citus par salauztiem putniņiem saukāji, lai nejustos vientuļa?
Vai tāpēc juti citiem līdzi, jo neticēji, ka kāds spētu just līdzi Tev?

Kā Tu varēji justies lieka, ja biji tā vaduguns tik daudziem?

Saka, ka nepateicība ir pasaules alga. Tad negaidi pateicību no cilvēkiem, bet gan no eņģeļiem. Runā ar sevi, ja citi ar Tevi nerunā. Mīli sevi, ja citi Tevi nemīl. Cienī sevi, ja citi Tevi aizmirst ceļmalā bez naudas mājupceļam.

Atver sirdi pārpasaulīgajai mīlestībai un Tev vienmēr būs laba kompānija.

Vai Tevi kāds suns, kaķis vai meža gars ir pievīlis, nodevis? Vai lakstīgalas apvainojušās un pārstājušas dziedāt? Pacelies augstāk, šo pašu principu lieti cel godā arī uz visu pārējo gaišo un skaisto dzīvo realitāti!

Mums ir viegli cienīt un mīlēt to, ko saprotam, tāpēc ir citi, kas saprot mūs, mums tikai jāiemācās viņu valoda!

Tu gribēji palikt, es aizlidot
Taču ceļu aizvien rādi Tu.