deviņdesmitie gadi, šķiet, ir bijis briesmīgs laiks ne tikai pieaugušajiem (nevienu neizbrīnīja ziņa, ka kādu uz ielas nošāvis piedzēries zemessargs vai kādam pie mājas novietotā mašīna uzsprāgusi līdz ar blakus esošo veikalu, kas nav maksājis jumtam vai ka kādu vajājuši un spīdzinājuši reketieri),
bet arī bērniem mobinga ziņā. laikos, kad es gāju skolā (līdz 1986), augsta līmeņa mobings bija rets. arī pašlaik tas, cik novērots, neaiziet līdz augstiem toņiem. visi nopietnie mobinga stāsti, ko zinu, ir no deviņdesmitajiem.
kad mēģinu atcerēties sevi deviņdesmitajos - bija sajūta, ka tā ir un to nevar mainīt. dažiemjaunībā piemīt nespēja saskatīt kopainu.