Piekrītu par cikliskumu. Katrā cilvēka attīstības stadijā savi draugi.

Kaut tā ir - pat ja draudzene ir apvainojusies par kaut ko, tomēr pirms saķeršanās solīto pilda, uz viņu var paļauties.

Kad biju jauns, es cerēju, ka cilvēki ar mani draudzēsies, jo esmu labs cilvēks. Jo apsolīto izdaru un turu vārdu. Un citas īpašības.


Vēlāk izrādījās, ka tikai tāpēc, ka citi mani nesaprot, daļa mani ignorē un daļa no manis baidās. Un par to, ka esmu labs, nemaz neinteresējas.

Tas lika man daudz vairāk domāt par to, ko es citiem par sevi stāstu.
Jo izveidot paziņu attiecības var arī tad, ja otrs zina par Tevi pašu minimumu. Un dažreiz liels prieks var būt arī par tām.