"Sajūsma"
Vienu dienu viņa piecēlās no gultas brīvdienā un nodomāja: “Mums visiem ir talanti, kur ir palikusi sajūsma?”

Mani talanti ir pārtapuši prasmē labi darīt savu darbu. Gribētos pamēģināt darīt ko jaunu, ja nu man tur arī ir talants.

Vismaz brīvdienās dzīvot kā cilvēkam, kuram ir samaksāti visi rēķini, ledusskapis ir pilns, kumode arī pilna ar uzkodām, var
vismaz vienu dienu aizmirst par ēst gatavošanu, par atbildēšanu uz e-pastiem, par telefona pārbaudi.

Es pati uzņēmos visas šīs saistības, taču gribētu tikpat viegli būt ārpus tā visa.

Es gribu būt brīvs cilvēks. Piemēram, šodien es zvanu uz Saulkrastiem, jo tur strādā mana draudzene. Viņa ap 10.00 paceļ trubiņu un ir jau izdzērusi divas rīta kafijas,
izstaidzinājusi visus zirdziņus, un nu kārto stallī barības siena ķīpas. Viņa drīz dosies uz dārzu.

Es viņu sazvanu un palūdzu, lai man atstāj atslēgu.
Iekāpju auto un braucu. Saulkrasti ir tuvu. Mazāk par stundu.

Ārā pūš silts rudens vējš. Pie jūras ir tik svaigs gaiss.

Zirgi bubina un ir pārsteigti. Es esmu ciemos. Vienmēr noglaudu muguras, pabužinu. Paņemu savējo, ar ko man viskopīgākā valoda, dodos gar jūras krastu. Vaigos ir sārtums. Plus desmit grādi, rīta saule, tik svaigs gaiss, ka plaušas no prieka dejo.

Es domāju, vai zirdziņš jūt to manu sajūsmu. Ka esmu ārā no ofisa, ka jāju, ir saule, vējš, jūra, un es ļoti mīlu iespēju būt dzīvai.

Esmu ļoti pateicīga draudzenei, kura man uztic atslēgu. Un zirgu.

Pēc izjādes aizvedu zirdziņu atpakaļ. Iebraucu pie draudzenes, kura šobrīd dārzā apcērp krūmus. Ievedu viņai no vakardienas pašceptās plātsmaizes gabalu. Viņa sastrādātām rokām apskauj mani, sakās, ka tik laimīgu mani sen nav redzējusi. Mēs ejam viņas verandā dzert karsto upeņu dzērienu. Jautāju, vai visiem zirgiem labi ar veselību, vai ir nosiltināts viss, vai viņa ir gatava ziemai. Viņa atbild, ka mūsdienās ir vieglāk, daudz kas ir izturīgāks.

Viņas divstāvu koka māja ar mazajiem, apaļajiem lodziņiem un dārzu kā tāds aizpagājušā gadsimta brīnums arī manī sajūsmu rada. Kā mazas, priecīgas bezdelīgas, es velku savas plaukstas gar mājas ādu – ārējām sienām, durvīm, cenšos ar acīm sameklēt mājas patieso saimnieku - rudu runci.

Mēs pabeidzam sēdēt un pļāpāt, apēdušas manu cienastu, samīļojušās sirsnīgiem vārdiem, nu gan manas plaušas, gan sirds pielijusi daudz sīkas, čalojušas sajūsmas.
Viņai ir sava ikdiena, man sava. Aizbraucot ciemos, viņas problēmas šķiet kā atjautības uzdevumi, kurus atrisinot, no Ziemassvētku eglītes salatētis noceļ pēperkoku par katru. Viņai mana ofisa dzīve šķiet neizprotama, viņa dzīvo tuvu jūrai, audzē zirgus, kamēr es menedžēju cilvēkus.

Kad mana sirds iet pāri malām, es pasmeļos no viņas sirds, un viss salīst atpakaļ par mazām pudelītēm. Visas emocijas izgaist, iestājas manai sirdij tāds agregātstāvoklis, kad man var notikt, kas notikdams, es smaidīšu un māšu ar galvu, un visi klienti telefona otrā galā varēs domāt, ka “šī ir pārāk ķerta, lai iežēlinātu, viņa visur saredz izaugsmi un izaicinājumu, ar trakām pa labam”.

Braucu mājās pēcpusdienā pēc sarunas, magnetolā auto pilnā kaklā dzied par dzimtas sargātāju, dievieti. Es dziedu līdzi, tāpat vien. Par tiem jaunajiem zirdziņiem, kas pēc desmit gadiem manai meitai sagādās daudz prieka.

Meitai atstāju uz galda sviestmaizes un uz tām zīmīti: “Aizbraucu pie draudzenes zirgiem. Būšu vēlā launaudzī”. Viņa droši vien tagad, kamēr es auroju savā auto, lasa grāmatu pie loga istabā un ir pats miera un paklausīguma paraugs.

Cik labi ir būt brīvai un darīt tikai to, ko dvēsele liek!