Es gribēju randiņu Mežaparkā, kad tur bija pavasarī tik skaisti. Pastaigu takas, restorāns Bella Bella, sēdēt ar siltu tēju termosā pie Ķīšezera.

Dāma nepiekrita un tā vietā otrajā tikšanās reizē lika man strādāt.
Saregulēt pulksteņus, gatavot ēst, palīdzēt pārkārtot dzīvokli. Arī miskasti viņai iznesu.
Ļoti prozaiski. Taču es ļoti novērtēju. Vai tas ir normāli vienreiz satiktam vīrietim iedot savas dzīvokļa atslēgas?

Es sēdēju viņas istabā un skatījos uz gleznām ar eņģeļiem. Tie man patika visvairāk. Viņai bija daudz eņģeļu. Pagāja gads, un es arī sev istabā ieliku eņģeli. Uzzīmēju viņai kleitu ar eņģeļa dekoru. Uzrakstīju stāstu, kur viņas
aizstāvis ir eņģelis.

Es sev pateicu, uzliku par pienākumu, ka, lai ko viņa darītu, es cenšos to pieņemt ar beznosacījumu labvēlību. Uz to atskatoties pēc pusotra gada šķiet, ka vajadzēja sevi cienīt vairāk. Es bieži piedāvāju palīdzēt, jo man bija liela ticība, ka viņa tiks uz savām kājām.

Tā arī notika, taču bez manis, stipri vēlāk. Taču laiks ir relatīvs jēdziens. Ja viņa tika uz savām kājām pusgadu pēc manis pareģotā laika, arī tas ir fantastiski.
Tieši tā atbildības sajūta attiecībās jau no otrās – trešās tikšanās reizes man
šķiet tas, kas man sevī visvairāk patīk. Es daudz ko protu, arī daudz ko praktiski varu palīdzēt.

Lielākoties mēs esam bijuši jauni, atsacīties neprotot. Man pēc tam aizrādīja, ka es esmu ieguldījies viņā par daudz un par ātru. Man šķita, ja man tā uzticas, es arī darīšu gandrīz visu, ko varu. Es aizmirsu, ka jāprot gan dot, gan ņemt.

Ko tad vispār jauna sieviete var man dot? To, ka viņa mīl sevi, mīl dzīvi,
ir labestīga, izstaro atbalstu un dzīvesprieku, viņas klātbūtnē ir miers un iedvesma.

Es saprotu, ka tas ir daudz prasīts. Pa priekšu jādabū stabils darbs, stabila veselība, jāuzlabo attiecības ar radiem, draugiem, jāpiedod sev, jānotic, ka esi pelnījusi ko vairāk... Tik daudz kas jāizdara, pirms jauna sieviete sāk spēt izstarot dzīvesprieku!

Taču tā var kļūt par viņas kruķi. Ko ar laiku noliek malā, kad nostājas uz savām kājām. Man ir bijušas attiecības, kad es cenšos būt vienkārši labs draugs, un paiet 5 – 7 gadi, un viņa tā arī paliek ar vienu roku karājoties bezdibeņa malā. Salauzto spārnu putni. Žēlo sevi, un tas spārns nedzīst.

Glābt vajag pašam sevi. Tā man ir bijusi liela mācība. Beigt tēlot psihologu kādai, kura grib, ka viņu žēlo.

Lai ko es teiktu, sieviete var iemācīties sevi mīlēt tikai pati. Pašvērtējumu var izaudzēt tikai pati. Emocionalitāti harmonizēt un saikni ar visaugstāko var iegūt pati.

Ja arī kādā iepriekšējā dzīvē es esmu bijis mācītājs, tā ir pagātne.

Man patīk būvēt. Es esmu celtnieka dēls. Attiecības, laimi. Varbūt ir vienkārši jājautā biežāk sievietēm tieši: “Vai ir kāds harmonisks veids, kā es varu palīdzēt Tev būt laimīgai?”

Jo es tik bieži esmu darījis, pat ja man nejautā. Centies lasīt no lūpām,
taču kļūdījies. Viens smaids vai labs vārds var izmainīt dzīvi, taču, vai no manis to gaida? Bieži gaida no kāda, kas ir autoritāte, ideāls, dzīves cirka spēlē vienu horizontāli augstāk jau ticis.

Es vienmēr esmu sev jautājis, ko es varu dot. Un, vai tas ir par maz.
Taču bieži, daudz vēlāk, izrādījies, ka es esmu gribējis pretī daudz par maz.

Kā teicienā: “No ļoti aizņemta cilvēka palīdzību novērtē vairāk”.

Tās visas ir rotaļas ar emocijām, jēga ir dvēseles kliedzienā: “Man ir jābūt kopā ar šo cilvēku, tas mums abiem daudz ko dos!!”

Ja dzirdi savu dvēseli, tad raksti, saki, dari un pierādi savu “Es Tevi mīlu”.
Ja pārpratīs, tad dari vēl, darbus pārprast ir daudz grūtāk par vārdiem.