Par studijām un stilu
Piefiksēju, ka tajā vidē, augstskolā, ieslēdzas tāds kā stila analizētājs. Salīdzinu sevi ar citām meitenēm, domāju, kāpēc viņas
ģērbjas, krāsojas tieši tā, kā to dara. Kāpēc tieši tā?

Ja meditāciju centrā mums ir diezgan klasisks un vienots stils - visas dāmas (vidējais vecums 45+) ir praktiski bez kosmētikas, ap 85% dāmu ir svārki vai kleitas,
rotaslietas ir reti, pārsvarā kaklarotas, tad augstskolā, izskatās, ka pēdējos 15 gados daudz kas ir apmēram tā pat.

Gan krāsoti mati, gan daudz tetovējumu, gan pīrsingi, gan spilgta kosmētika. Tā skaitās akadēmiskā vide.
Tāpēc ir prieks redzēt studentes žaketēs, kostīmos, solīdās kleitās.

Manā kursā nav nevienas meitenes, kas ģērbtos klasiski.

No vienas puses, gribētos vienkārši visu pieņemt un beigt par šo domāt.
Taču tā laikam ir kāda ģenētiski predisponēta lieta - meitenes salīdzinās savā starpā pēc izskata, džeki salīdzinās citos veidos.

Mani glābj tas, ka esmu lieliskā fiziskā formā, man ir solīdi krekli un bikses, turklāt
es atceros, ka man ir 37, bet viņām 20.

Man ir pilnīgi ok komunicēt ar kursabiedreni krāsotiem matiem, miroņgalvām uz T-krekla, košu kosmētiku. Salīdzinot ar
kursabiedriem, kuri smēķē starp lekcijām, un tad auditorijā smird, tas viss ir ļoti pieņemami.

Taču cenšos aprast ar vidi, kurā tagad esmu. Varbūt paies mēnesis un beigšu par to domāt. Gribētos beigt par to domāt ātrāk.