Pārdomas nr.1 Koris + māksla
Februārī gaišreģe pateica, ka es pārāk daudz dodu un dāvinu, pārāk maz rūpējos par savu labizjūtu.

Jūnijā man pateica, ka dāvināt un dot ir labi, taču man jāatceras, kādā pasaulē es pagaidām dzīvoju.

Visu laiku tas pats jautājums - ko es gribu? Kādreiz gribēju dziedāt duetā. Laikam pārāk bieži klausījos

Menueta "Viņi dejoja vienu vasaru". Mana mamma dziedāja Latvijas labākajā sieviešu korī 70-tajos gados.

Kamēr es Rīgas Doma kora skolas vietā gāju šaha skolā. Un tāpēc zēnu koris man gāja secen, toties es biju
viens no labākajiem jaunajiem šahistiem 90-tajos gados.

Cilvēki ir slavējuši gan manu balsi, gan šautriņu spēli, gan koris, gan sacensības pagaidām iekrīt vienā laikā otrdienā 18.30. Rudenī gan būs jauna sezona, jaunas telpas, viss var mainīties.

Bet ko es gribu? Atceros to teicienu - "gribi, gribi, tik daudzus gadus gribi, kad dabū, esi jau aizmirsis, kāpēc gribēji..."

Man dejošana un zīmēšana, un dziedāšana ir iespēja priecāties par otra prieku. Ka otram sanāk. Atkal - bet kur es palieku? Kāpēc man nav prieka par sevi? Perfekcionisms jau atkal?

Tas koris, kur eju, nepretendē uz Dziesmu svētkiem, bet
dievišķu, sakrālu skaņu. Kvalitāte, ne kvantitāte.

No otras puses - mums ir diriģente beigusi JVLMA, pianists arī, turklāt ar Phd mūzikas pedagoģijā. Ir jaunieši ar pabeigtām mūzikas skolām. Ir jaunieši, kas pie mums atnākuši no
relatīvi nopietnajiem koriem kā koris "Maska".

Taču tieši tāpēc, ka garīgā attīstība ir mūžīga, un vienmēr var dabūt vēl tīrāku skaņu, vēl sakrālāku tautasdziesmu dziedājumu, mums ir maz koristu. Cilvēkiem patīk mērķi. Mums mērķis ir katru gadu dziedāt augstākā kvalitātē kā pirms tam. Ieraksti mums notiek pie profesionālas aparatūras, var salīdzināt.

Es domāju, ka mana publikācija Domuzīmē kaut ko parādīs. Tik liels kritiķis sev esmu. Es rakstu 15+ gadus, dziedu savam priekam reti.

Man patīk, kā dzejnieks Uldis Bērziņš ir pateicis, pārfrāzēju: "Es rakstu, jo es esmu kaut ko sapratis un dodu to tautās. Pat ja tas nav pareizi, tad cilvēki par to diskutējot bagātinās, un aug visa kultūra līdz ar to".

Es rakstu prozu gandrīz tā paša iemesla dēļ. Es mīlu domāt. Ja mani teksti izprovocē citus domāt, tas ir liels sasniegums.

Man apkārt ir mākslinieki, kuri sasnieguši tādu meistarību, ka par viņu darbiem saka "absolūts skaistums". Tas arī droši vien ir jauki.