tiešā veidā par idiotu jau nesauca. tikai principā nelika labas atzīmes, un dažam varbūt tas palīdzēja, bet citam gluži otrādi. jūtīgie bērni šādi tiek pazudināti, manuprāt.

jo bērnus var dalīt divās grupās pēc tā, vai stress viņiem palīdz vai nāk par sliktu. vai vienalga; manam jaunākajam butu vienalga. to nevar mainīt vai ieaudzināt.

par to "apdāvinātā bērna sindromu" - savulaik diezgan daudz par to interesējos,
bet cibā rakstīju maz
http://klab.lv/users/kihelkonna/182748.html
atslēgvārdi "praise for efforts". bērnu par gudru nesaukāju, bet citi to toties darīja.


maniem bērniem no 6 līdz apmēram 12 gadu vecumam bija ikdienas uzdevumiņi. man bija izdrukātas lapeles sagrieztas pa vienam uzdevumam - sākumā no bedtime math, tad no ķengura, vēlāk no olimpiādēm un vēl kaut kā, ko neatceros. biju diezgan iekrājusi tādus. tas bija tā automatizēts, ka bērns pats paņēma lapeli un izpildīja, lai dabūtu ekrānlaiku.

es nezinu, ko tas deva, bet man pašai bija ļoti interesanti un mēs labi pavadījām laiku.

es domāju, ka matemātikas skolotājam vismaz sākumskolā katru stundu vajadzētu sākt ar vienu jautro uzdevumu. "kas ir smagāks - kilograms spalvu vai kilograms naglu?" "vāzē bija divas rozes, bet neļķu bija par trim vairāk. cik vāzē bija rožu?"

novēroju, ka vajadzīgi apmēram trīs mēneši, lai bērna domāšana izietu citā orbītā.