“Spelgonī”
Draudzene teica, ka atbrauks pie manis šajā Sausī. Viņa parasti uzturējās Rēzeknē.

Mazliet par viņu – datorgrafiķe, gleznotāja, brīvdomātāja, stepenvulfe. Viņu sauc Rūta. Viņai ir 33 gadi. Pabeigusi mākslas akadēmiju, šobrīd strādā dažādiem ārzemju uzņēmumiem. Brīvajā laikā, vai kā otru darbu – glezno pēc pasūtījuma. Daudz darbu viņai ceļo uz Brazīliju.

Viņai ir plašas intereses, taču kā vizuāls cilvēks viņa runā maz, daudz dara, ar rūpību un godbijību detaļām.

Viņa sapakoja audeklus, ābolīša datoru, čemodānos salika vēl šo un to, un ar vilcienu ieradās Rīgā pie manis.

Mūsu attiecības ir kā radošajam duetam. Viņa smejas, ka Brazīlijā daudzi vēlas, lai viņiem uzglezno sniegu, jo tas ir deficīts. Kamēr Latvijā sniega ir daudz un katru gadu. Tad nu viņa glezno atspērusies – mazas koka mājiņas ar dūmeņiem, kas kūp, aizsalušus dīķus, jaunus pārus, kas slido virs ezera, kamanas, kas slīd cauri meža ceļam, amatieru hokeja komandu, kas trenējas Daugavā – visu, kurā ir sniegs un ledus.

Dažreiz viņai apnīk gleznot vienu un to pašu, un tad viņa lūdz, lai es izstāstu pasaku, kuras darbība norisinās ziemā. Tad viņa zīmē ilustrācijas manām pasakām, un tās gleznas kopā ar pasaku komplektā (portugāļu valodā runā liela daļa Brazīlijas) nonāk tālajā kontinentā.

Tāpēc mums sanāk tāda kā radošā studija, kad viņa ierodas. Viņai vectēvs ir lietuvietis, mamma pa pusei lietuviete, viņa pati runā vairākās valodās, bet man ar viņu ir noruna, ka viņa brīvi drīkst mīt latviešu vārdus ar lietuviešu, es centīšos prasīt, kas ir kas. Sausis tas pats janvāris vien ir.

Pie manis ir diezgan šauri. Liela istaba, ko dalām uz pusēm. Viņai ir savs skapis, galds, lampa, mūzikas iekārta. Viņa var brīvi izmantot virtuvi. Tajā viņa mēdz gatavot salātus stundām ilgi, kaut ko dungot zem deguna un domāt. Cik saprotu, tas ir viņas meditēšanas veids. Griezt, kapāt, kaut ko ar rokām darīt, atpūtināt acis no datora ekrāna, rokas no otas turēšanas.

Viņa ir ļoti tīrīga, mazgā veļu gandrīz katru dienu. Kaut šajā laikā vairāk jau ir tomēr mājās, jo ārā ir lielie mīnusi. Tas padara sniega un ledus gleznošanu ticamāku. Reālāku.

Mēs pasūtam no Rimi pārtiku, karsto upeņu dzērienu, sāļās standziņas, mandarīnus. Viņa cep maizītes no kārtainās mīklas un tāpēc te reizēm smaržo kā beķerejā.

Ir mājīgi. Viņa ir gara un kalsna, ar izteiktu kaklu un šauriem pleciem. Viņa valkā mazus, spīdīgus auskariņus pati savam priekam. Viņas garās rokas griež gurķus, tur rokā peli un glauda kaķi. Man viņa asociējas ar dzērvi. Viņa ir tajā garumā, kas ir starp ļoti gara un ārkārtīgi gara. Taču kalsnais ķermenis nav piemērots basketbolam vai volejbolam.

Par laimi, viņa ēd pietiekami, pat ja dažreiz rodas iespaids, ka tie ir salāti, kvinoja, kafija, sautējumi un bulciņas. Man ļoti patīk kā smaržo no rītiem dzīvoklis, kad viņa gatavo kafiju, pirms tam to samaļot dzirnaviņās. Tā ir mana rīta smarža. Mani tā modina ap 7.00, es tad lēnām raušos ārā no gultas, lai uz jogas paklājiņa izkustētos, pirms sākt dienu.

Kaķi kafijas smarža kairina, kaķe nepacietīgi gaida, kad Rūta apsēdīsies ar kafijas krūzi pie galda, ieņems tūkstoš jardu skatu pa logu, vēros vēju spēlējamies ar egļu zariem, bet pa to laiku kaķe ieritināsies viņai klēpī un izbaudīs siltumu.

Tā līdzās pastāvēšana ir sarežģīta lieta. Rūtai netīk daudz runāt. Daudz labāk visu laiku rosīties. Viņa ada, viņa datorā spēlē Factorio, kur ir tūkstošiem detaļu, kas kustās lielā harmonijā, viņa tam visam seko līdzi. Viņai Rēzeknē ir stelles linu audumiem, viņa pie manis rāda skices savām idejām.

Man ir diezgan grūti ar viņu. Jo, ja cilvēks, tad jārunā. Bet viņa negrib, lai ar viņu runā. Viņa grib, lai viņai ļauj būt pašai par sevi. Lai viņai dod telpu un klusumu. Es pie datora mācu bērnus, tulkoju, spēlēju pavisam citas spēles kā viņa, viņa, uzlikusi lielās austiņas, klausās kādu mierīgu elektronisko mūziku un veido mājaslapas.

Darba dienas otrajā pusē viņa mēģina gleznot, tad viņa šad un tad pajautā, kas dzīvo tajā būdā, kas top uz audekla. Tad es varu vērt vaļā muti, bet runāt tikai par to, kas ir viņas gleznās. Kam tur ir jābūt. Kad gleznas ir pusē, es tulkoju tekstus no latviešu valodas uz portugāļu valodu, lai būtu viss noformēts akurāti.

Vakaros viņa atpūšas un gatavo salātus, ada vai skatās seriālus par klinšu kāpējiem un izdzīvošanu kalnos, viņu vilina stihijas un cilvēka spēja adaptēties visos apstākļos.

Mēs kopīgi no rītiem meditējam, bet citas lietas, praktiski visas citas, darām atsevišķi. Viņai gribas, lai viņu uztver par dzīvu būtni, par simbiozi manā dzīvoklī, nevis cilvēku, kam ir pienākums teikt: “Labrīt! Arlabunakti! Ko Tu šodien ēdīsi?”

Viņa man čatā uzraksta, ja ko vajag. Labāk nerunāt. Lai ir radošs klusums. Mājas čats ziņo, ka pēc stundas būs kāpostu zupa. Esmu aicināts to nobaudīt 19.00. Ierašanās pēc paša ieskatiem. Taču es eju. Gribas kopā paēst. To var klusumā diezgan labi. Viņai netraucē, ja es skatos, kā viņa tur kreisajā rokā karoti un lēnām smalsta kartupeļu gabaliņus zupā, sasmalcina tos, pieliek papildus zaļumus, pasmaida, atceroties kādu epizodi, tad atkal ieņem neitrālu pozu un sejas izteiksmi.

Kaķe pieprasa spēlēšanos katru dienu, tas mums abiem dažreiz krīt uz nerviem. Kaķe neprot uzlikt spēli datorā, paņemt ķepās krāsojamo grāmatu un risināt Sudoku. Kaķe grib dzīvu cilvēku, kas velk aukliņu pa visu dzīvokli, kas viņai pilnībā pievēršas. Kaķe uzskata, ka viņai pienākas. Ja viņu aizmirst, viņa var sākt staigāt pa visām klaviatūrām, vai vismaz tās pārklāt ar biezo asti.

Rūtas atbraukšana ir svētki. Viņa parasti uzturas tikai mēnesi. Rēzeknes dzīvoklī ir malkas apkure, pie manis Rīgā – centrālā. Te ir vienkāršāk, bet šaurāk. Katras šādas viesošanās beigās mēs braucam divatā, februāra otrajā pusē, uz Lietuvu pie viņas vectēva, kurš ir bitenieks un namdaris.

Lietuvā ir interesanti tikai laukos. Pilsētās nav forši. Tās pašas Maximas, Eiropas struktūrfondu bruģis un reklāmas. Laukos ir mazas baznīciņas ar freskām. Mēs ejam tās pētīt, fotografēt, fantazēt, minēt, cik vecas tās ir. Liela daļa ir 19.gs beigas, bet dažas ir arī vecākas.

Rūta nav kristiete, bet viņai interesē mākslas vēsture. Man arī patīk uzzināt, kāda ir bijusi dzīve pirms divsimt gadiem. Vai vismaz simts.

Rūtas vectēvs rāda foto albūmus un stāsta, ko un kāpēc cēlis. Man ir liela cieņa pret šo cilvēku. Visi Rūtas cilvēki šķiet ļoti cienījami. Mamma podniece, tēvs juvelieris, brālis inženieris. Rūta pati iet līdzi laikam un veido internetā lapas, tā laikam ir nodeva sistēmai. Es nezinu, vai viņa to tā pati uztver. Vai viņa būtu ar mieru gleznot vairāk, lai noliktu datoru malā. Bet tāpat – viņa strādā tikai no mājām, un ne vairāk kā sešas stundas dienā. Tas arī ir kompromiss. Papildus tam ir pāris stundas dienā gleznošanas pasūtījumiem. Laiku viņa plāno pati.

Par nopelnīto naudu viņa ceļo. Viņai vajag diezgan maz. Viņa ir ļoti praktiska, akurāta. Tīras, jaunas, glītas drēbes. Laba tehnika, labs apgaismojums, veselīga pārtika un dzīvesveids.

Mēnesi ar Rūtu dzīvot ir izaicinājums. Man patīk vienatne. Mani traucē cilvēki, kuri neprot būt burtiski, punktuāli un ārkārtīgi loģiski. Viņa tāda pa lielam ir, taču es nejūtos līdz galam brīvi viņas klātbūtnē. Ciemiņš uz mēnesi paliek ciemiņš.

Es dažreiz domāju, ka viņa ir ļoti neromantiska. Viņai visam ir jābūt skaistam, taču praktiskam. Mēs pa nakti guļam vienā istabā, katrs savā gultā, abi esam klusi, nerunājam, es zinu, ka viņai 6.30 zvanīs modinātājs, tāpēc labāk aizmigt ar viņu vienā laikā 22.00, lai varētu pamosties arī vienā laikā. Tā ir vieglāk.

Viņa ļoti augstu vērtē savu pašpietiekamību. Viņai nekad nav bijušas romantiskas attiecības vai puisis. Tas vienkārši neko nedotu viņas darbam vai brīvībai ceļot apkārt pa Baltijas valstīm un Skandināviju.

Tā būtu vardarbība viņā mēģināt iemīlēties. Jo viņa nav atvērta kam tādam. Tāpēc ir jāciena viņas izvēle dzīvot, kā viņa grib. Un es neteiktu, ka
būtu jēga veidot attiecības ar cilvēku, kurš ir aizņemts pats ar sevi tiktāl, ka
otrs ir lieks.

Man pietiek ar to, ka varu vērot viņu no malas gleznojam. Kad viņa pabeidz gleznu, viņa mēdz no prieka un gandarījuma svilpot. Tas man šķiet ļoti nesievišķīgi, ja ņem vērā mākslīgos sabiedrības standartus, taču, tā kā viņa ir stepenvulfe, viņa dara, kā grib. Tā vispār ir brīvības izpausme. Cilvēki parasti svilpo tikai tad, kad ir priecīgi.


Man patīk tā cieņa, ko es izjūtu vien no tā, ka viņa izvēlas katru gadu atbraukt pie manis, pēc tam braukt kopā uz Lietuvu, mani ir iepazīstinājusi ar visu savu ģimeni kā “tuvu draugu”, es to visu ļoti novērtēju.

Mēs esam jauni, taču mūsu mentori, vecmeistari, jau runā par to, ka arī mēs drīz būsim pusmūžā. Varbūt ātrāk kā viņi būs zārkā. Ļoti iespējams, tas ir tāds joks no paaudzes paaudzē – 48 gados Tu vēl mācies otrajā maģistrantūrā, 55 gados jau domā par trešo pensiju līmeni. Tam visam nav nozīmes. Tikai vecmeistari un solīdi kungi savas sievas sauc par dzīvesbiedrenēm. Jo viņi jūtas tik stabili, ka jūt, ka visu atlikušo dzīvi ar savu cienījamo biedreni pavadīs. 30 gados par sievu, ar ko kopā būti tikai desmit gadi, diez vai, ka var teikt “dzīvesbiedrene”. Septiņdesmit gados pēc 45 laulībā pavadītiem gadiem, jau daudz drošāk. Vai arī tā ir tāda mode.

Rūta piekrīt, ka pēc sevis atstāt kaut ko vajag. Māksliniekiem ir vienkāršāk – taisi izstādes, fotografē savus darbus, vērtīgāko no katras desmitgades nepārdod, turi draugiem, kam to novēlēsi mantojumā, ja tie Tevi pārdzīvos.

Man tomēr ir aizrautība Rūtu šad un tad sasmīdināt. Pat ja viņa domā par savām lietām, runā maz, tas teorētiski ir iespējams. Tā ir tāda kā drošības sajūta. Ja Tu otru spēj sasmīdināt, tad taču Tu otru kaut mazliet saproti.

Es viņu ļoti cienu, viņa mani arī diezgan. Daudzās viesnīcās ar vairākām zvaigznēm redzu gleznas pie sienām, kuras iegādātas no nesen absolvējušām mākslas akadēmijas studentēm. Tajos ir zirgi, daba, vējš, mirdzoši lauki.

Taču tas viss ir Rūtā un vēl vairāk. Viņa cenšas netirgot savas gleznas tādām vajadzībām. Viņa grib, lai cilvēkiem, kam tās ir, būtu sajūsma.

Ieraugot mākslas darbu, ir jābūt sajūsmai. Tas ir kritērijs numur viens. Ar trenētu aci, ar atvērtu sirdi, ar prasmīgu tehnikas pārzināšanu, Tu uztver cilvēka ideju. Ja no gleznas izstaro mīļums, aizrautība, tad ir labs sākums.

Taču bieži vien gleznas ir maizes darbs, un tad ir plika tehnika. Vizuāli korekti dzīvnieki, cilvēki, tur ir simetriskas glāzes rokās, kuras saplīsušas izskatās tikpat labi kā vienā gabalā. Mākslinieka uzdevums ir uzgleznot glāzi, kad tā ir izkritusi no rokām, taču vēl nav sasniegusi grīdu.

Tajā mirklī, starp rokām un Zemi, brīvās krišanas paātrinājumā, paiet glāzes mūžs, tāpat kā cilvēka. Notver to!

Februāris strauji tuvojas, mēs pošamies uz Lietuvu. Šī paredzamība mani iepriecina. Viņa saka, ka Brazīlijā ir +24, pie mums -24. Viss ir līdzsvarā.
Tāpat kā kinētiskā enerģija vienmēr ir vienāda ar potenciālo enerģiju.

Tas, ko Tu paspēj izdarīt, kamēr kāda kosmiska glāze no stabila stāvokļa nokļūst maksimālas entropijas stāvoklī, kamēr Tu esi šeit uz Zemes un vari ietekmēt sabiedrību ar savu mākslu, kamēr Tu brīvi runā portugāliski, valodā, kas ir aktuāla citā kontinentā, Tu esi kā kvantu savienojumā esoša daļiņa, kura ir divās laiktelpās vienlaicīgi.

Mani vienmēr ir fascinējusi ideja, ka visas gleznas ir portāli uz nākotni, pagātni vai vienkārši citu laika telpu ar citiem fizikas likumiem.

Ja Tu pietiekami iztēlojies, Tu vari uzgleznotajā divstāvu būdiņā iekāpt iekšā pats, pārvilkt pār mugurai dūnu segu koka gultiņā un, sprakšķošas krāsns mūzikas pavadījumā, pārvietoties visos virzienos.

Rūta parasti mani apstādina un saka, ka viņa klāj krāsu uz koka gabaliem un kārto bitus un baitus datorā tā, lai tie cilvēku acīm būtu tīkami. No galējas ideju pasaules uz galēju materiālismu viņa mani iestumj atpakaļ šeit un pasaka, ka kaķim jāiedod gaļa, jābeidz sapņot.

Es paklausu. Rūta nelasa dzeju, bet zinātniskus žurnālus par ķīmiju.

Ir klusums. Viņas austiņās skan darba mūzika, taču ārpus tām ir klusums.

Es aizvien domāju par mūžīgā kritienā esošu glāzi. Ja laiks ir šeit un tagad, tad vienmēr ir kāda glāze, kas tieši tad krīt. Vai planē.

Dažreiz man šķiet, ja es nezinātu portugāļu valodu, Rūtai no manis nebūtu jēgas. Tad viņa saka, ka vispār es esmu labs cilvēks. Mēs tiktos retāk, taču izdomātu citu radošas sadarbības formu. Būs jau labi. Abās valstīs - Brazīlijā un Latvijā - cieņā ir piparmētru tēja. Kad viņai ir jauns pasūtījums iespaidīgā četru ciparu izmērā no Brazīlijas, mēs dzeram to. Kopīgais vieno.