“Tehnokrātija ir mirusi. Cilvēki to nogalināja paši savām rokām”
Teica jaunā Nīčes prototips. Lai šo stāstu saprastu, Tev jābūt 12.pakāpes laimīgam brīvās dvēseles, labo darbu cilvēkam.

Organisms ieradās šajā realitātē tepat Ziedoņdārzā 12 bērnu izskatā, kuri piedzima vienā dienā. Viņi bija aprēķinājuši vislabāko laiku un vietu.

Viņi sāka mācīties vienā skolā, turpat tuvumā. Dziedāja vienā korī, pēc stundām satikās pie vienas un tās pašas strūklakas. Viņiem bija divas sirdis, divas smadzeņu puslodes, divas rokas, divas plaušas, vēl pa divi bija daudz kas. Kopā 12 bērni, seši zēni un sešas meitenes.

Viņi trīs gadu vecumā sāka savā starpā bieži sarunāties un plānot, kā realizēt viņu uzdevumu šajā dzīvē. Viņu uzdevums bija atjaunot zināšanu ieguvi pārmaiņu laikmetā. Pēc zinātnes nāves bija iestājies mērens haoss. Vieni protestēja, uzzinot, ka augstskolās gadsimtiem mācītas muļķības, tikai šauru slepenu biedrību skolās bijusi patiesāka pieeja īstenībai.

Kas ir īsts? Ar šo jautājumu sākās studijas sagatavošanas skolā, piecu gadu vecumā.

Viņu vecāki bija radījuši sagatavošanas skolu, arī sākuma skolu un vidējo izglītības iestādi, taču organisms ieradās, lai veiktu vajadzīgo pāriešanu augstākā līmenī arī tālākai izglītībai.

Vispirms bija jāatrod mācību spēki, kuri gribētu strādāt jaunā zinību ieguves vietā. Abas smadzeņu puslodes tiek attīstītas vienmērīgi, lai rastos harmoniski cilvēki, kuri domā ar sirdi un jūt ar saprātu.

Tāpēc pamata priekšmetu grupā pie gnozeoloģijas un 12- bāzes matemātikas pievienojās dzīvā ētika, auglības pamati, dzīvā ķīmija un daudzdimensiju varbūtību teorija.

Uz kaut kādiem pamatiem bija jāceļ jaunā mācība post-zinātnes sabiedrībā. Apskatīja Nikolā Teslas fiziku, domu telpu konfigurācijas fiziku, dažādas mikro un makro salīdzināmās sistēmas, kas palīdzēja apskatīt ikdienu studentiem no skatpunktiem, kas līdz šim bija pieejami tikai ilggadējiem transcendentālās meditācijas piekopējiem.

Ja to var saprast ar sirdi, to var sajust ar saprātu. Šo jušanu, smalko jušanu tad bija jāmēģina iemācīt pirmkursniekiem. Mēs te mācāmies sajust vienotību ar visu, kas ir, lekcijās.

Kādā no praktiskajām nodarbībām, visa grupa ar pasniedzējiem devās uz delfināriju, kur izveidoja jaunu valodu saziņai ar delfīniem. Delfīni pastāstīja par savu fantāziju, ideju pasauli, studenti par savām, individuālajām domu pasaulēm. Notika kopējs, radošs process, kurā ieguva abas sugas. Delfīni priecīgi čiepstēja un pīkstēja, mākslās apdāvinātie studenti strauji skicēja Delfīnu nodotās ziņas par to, kā vizuāli izskatās viņu ideju pasaulēs.

Šādas nodarbības labās smadzeņu puslodes izkopšanai aizņēma pusi mācību laika, kas bija pašsaprotami.

Vēl daži piemēri – studenti veda pastaigās suņus, pēc tam spēlēja spēles ar tiem. Izgatavoja putnu barotavas ziemā. Mācījās jaunas valodas. Katru mēnesi vienu jaunu valodu kādam bija jāizdomā no nulles. Pēc tam citi to pusgadu mācījās un rakstīja zīmītes tajā valodā. Tas bija atmiņas treniņam.

Kad cilvēks bija ieguvis līdzsvaru starp sirds un smadzeņu uztveri, parasti iestājas stāvoklis, kurā viss tapa skaidrs, un ļoti gribējās uzzināt vēl. Šajā stāvokli bija jānoved visi studenti, lai varētu teikt, ka pasniedzēji tiešām prot mācīt. Varētu teikt, ka Zen sajūtu kultivācija noveda pie spontāniem ģenialitātes uzplaiksnījumiem, kuri tika piefiksēti, satori stāvoklī nonākušo studentu intervējot par jaunajām zināšanām. Tās tika salīdzinātas ar jau iepriekšējām, kuras jau bija datu bāzē, un tad secināts, par cik procentiem un kā tik tiešām ir viņa teiktajā kas jauns un potenciāli vērtīgs.

Studijas bija izklaide tiem, kas jau bija harmonijā, pārējie vaiga sviedros pūlējās atrast savu iekšējo balansu starp savu kreiso un labo puslodi, kreiso un labo roku, sirdi un galvu, ilgām pēc visu zināšanu sintēzes un vienas atsevišķas disciplīnas izrakstīšanas pa sastāvdaļām līdz pēdējam.

Tātad šādas idejas organismam bija kā vadlīnijas jaunajai iestādei. Viņi tik tiešām iestādīja duci liepu un ozolu pie ēkas pamatiem, kad tos sāka rakt.

Paši būdami septītās un astotās klases skolnieki, kaut laiku viņi bija izpratuši, un tas bija viņu apziņas blakusprodukts, viņi stādīja tāmes, rakstīja potenciālajiem lektoriem, meklēja saimnieciskus cilvēkus, kas prot no jumta tīrīt ledu un uz Zemes stādīt maijpuķītes iestādes dobēs.

Viņiem bija jāuzceļ augstākās izglītības iestāde, pirms viņi beigtu vidusskolu, jo viņi gribēja studēt paši savā jaunveidotajā iestādē, ko būtu paspējuši gan akreditēt, gan apstādīt, gan uz jumta uzlikt vēja rādītājus.

Organisms divpadsmit bērnu sastāvā prezentēja jauno iestādi plašākai publikai, izmantojot hologrammu iekārtu un virtuālo konferenču zāli.

Jautājumi no zāles un interesantiem bija maz, jo visi bija izslāpuši pēc jaunajām zināšanām, kas bija bijušas gadu tūkstošiem pieejamas 1% no 1%. Organisms gan smējās, ka: “Kurš gan jums liedza meditēt pirms 2075.gada? Paši vien slinkojāt, no citiem gaidījāt, patērējāt citu uzkrātās zināšanas! Bijāt patērētāji.”

Skanēja applausi. Valsts prezidents uz tāfeles ar kreiso roku ķeburainā rokrakstā uzskricelēja: “Nākotne pieder tās radītājiem! Esi savas nākotnes radītājs! Lai dzīvo aktīvi, harmoniski cilvēki! Slava ziediem!”

Studenti pirms septembra jau pavasarī tika ieskaitīti rindās un iestādīja savus stādiņus speciālajā apzaļumošanas kvartālā, ko arī organisms bija iegādājies par piemiņu tam, ka uz Zemes ir atklāta šāda iestāde.

Varētu domāt, ka viņi visi bija dārznieki, jo visu laiku tika lietota terminoloģija: “Stādi, audz, kultivē, plauc, apmēslo sevi ar ideālu augsni jaunām atklāsmēm!”

Atšķirībā no post-reliģijas laikmeta grāmatas dedzinātas netika. Tās rūpīgi digitalizēja un arhivēja.

Daļa no jaunās post-zinātnes laikmeta bija pilnīga atsacīšanās no autoritātēm, palika tikai jušana ar saprātu. Ja kāds mēģinātu uzdoties par ekspertu, viņu pieķertu melos un liktu pie narcišu audzēšanas, lai atgādinātu, ka narcisms ir labs tikai dārzā, ziedu izskatā.

Otra galējība narcismam ir cilvēki, kuri uzskata, ka neko daudz nezina, kaut vienā jomā darbojušies 10, 20 vai pat vairāk gadu. Tādiem tika piedāvāta telpa, kurā viņi varēja elpot. Pēc laika tika parādīts, ka tikai no tā, ka viņi pārstrādā skābekli slāpeklī, no šī slāpekļa tika pabaroti augi. Slāpeklis ir hlorofila sastāvdaļa, un katrs elpojošais cilvēks tiešā vai pārnestā veidā, taču tomēr palīdz augiem augt. Tā saka iekšējā loģika, kurai ar ārējo nav sakara. Tomēr, ja vajag, izelpoto slāpekli var savākt un pēc tam parādīt, cik rožu izplaukušas kāda cilvēka elpošanas rezultātā.

Šie cilvēki tika motivēti un pārliecināti, ka viņi zina daudz vairāk, kā viņu iedragātais pašvērtējums ļauj par sevi domāt.

Tomēr ne jau visiem bija kas jāmāca. Tu varēji post-zinātnes sabiedrībā pastāvēt ražojot jebko lietderīgu. Ja ražoji plastmasas sapņu ķērājus suņiem, kuri vēlējas medīt sapņos, nevis sapņot, ka viņu saimnieks aizmirsis iedot rīta gaļas porciju, un Tavi sapņu ķērāji tiešām suņiem dāvāja labākus sapņus, tad Tu tiki cienīts.

Pie vispusīgās attīstības iestādē organisms piedāvāja arī visu maņu attīstības vingrinājumus, kam arī tika piešķirta liela loma. Bija jāmācās trenēt degunu, atšķirt hiacinšu smaržu no margrietiņu smaržas. Bija jāmācās saprast, kāpēc divu dažādu šķirņu kaķi vienā vecumā smaržoja dažādi.

Dzirdi trenēja korī, ožu smaržu terapijā, redzi skicēšanas nodarbībās, mēli trenēja garšvielu terapijā, tausti – materiālu meditācijā. Tā bija jauna joma, kura piemeklēja materiālus, kuru glaudīšana un taustīšana nomierināja nervu sistēmu tiktāl, ka cilvēks iegrima vieglā snaudā, no kuras pamodies jutās žirgts un priecīgs.

Liela loma bija arī mācību procesā dzīvniekiem, kuri bija kā paraugs makropasaulei cilvēkiem apkārt. No augsti attīstītiem dzīvniekiem kā vaļi, bites, govis, ziloņi, studenti mācījās par līdzās pastāvēšanu un simbiozi dažādās ekosistēmās.

Cilvēks arī bija Piena Ceļa galaktikas ekosistēmas sastāvdaļa, un, lai ar prieku un pašcieņu iekļautos tajā, viņam bija jāapgūst starpzvaigžņu telpas manieres, uzvedības normas, kārtības izjūta. Uzturēt tīru savu ķermeni, savu istabu, savu dzīvokli, māju, pilsētu, valsti, planētu un tā tālāk, cik nu katram garas ir rokas un saprāts aiz sevis savākt.

Kas augšā, tas apakšā. Studentiem patīk mīlēties, taču patīk arī kopā ceļot vilcienā uz laukiem, rakt zemi un stādīt kokus. Abi procesi rada ko jaunu, sniedz baudu, taču vienā gadījumā sēkla paliek gumijā, un to izmet miskastē. Otrā gadījumā sēkla nonāk Zemē, no tās izaug koks. Skaidrs, ka koki ir ļoti vērtīgi. Tādā veidā tie studenti, kuriem bija tik liels libido, ka traucēja mācībām, līdz iestādes absolvēšanai bija iestādījuši simtiem koku.

Studentiem patika ballītes un iepazīties ar skaistu pretējā dzimuma pārstāvi – droši, iepazīsties talkā, ravējot dārzu un stādot kokus. Pie lielā galda visi vienādi – sārtiem vaigiem pavasara rītā atbraukuši no pilsētas, gatavi darbam, visi iegulda enerģiju, lai augtu, augtu viņu darba tikums, gan skābbarība, gan ogas, gan augļi.

Jaunajā mācību iestādē sesijas nebija. Bija jārada darbu skate, tur katras sekcijas studenti atrādīja savus darbus. Vai tie bija referāti, vai koka skapīši, vai mākslas ainavas, vai jaunas teorēmas matemātikā, visi bija pa semestri radījuši ko jaunu. Vai vismaz vērtīgu sabiedrībai. Jaunais un aktuālais, progress, augšana un plaukšana, taču pāri visam harmonija.

Rudenī tāpat iepriekšējā gada darbi tika vētīti vēlreiz, lai tie kalpotu par mēslojumu jaunajam. Organisms saprata, ka cilvēks jaunajā iestādē ir jānoved tādā stāvoklī, ka viņam ir patstāvīga kontrole pār savu iedvesmas stāvokli. Ka students, apguvis pirmos kursus par sev piešķirto dzīvības komplektu, savu ķermeni, savu saprātu un sirdi, spēj ar pašiedvesmu sevi novest iedvesmas stāvoklī. Ar savu gribasspēku harmonizēt visu, kas traucē ikdienā, lai studētu pilnvērtīgi.

Darbs papildus studijām deva iespēju studentiem nodoties tikai mācībām. Darbu nodrošināja iestāde pati. Tāpēc studijas aizvien bija par brīvu.

Zināšanas par to, kas cilvēku padara no patērētāja par radošu, vienmēr iedvesmā esošu, bija atslēgas jaunajai iestādei.

Organisms tās bija ieguvis selekcionējot dažādus stāstus, empīriskus un teorētiskus, piemērojot sabiedrībai, kur zinātne un kreisās smadzeņu puslodes patērētāji noveduši civilizāciju līdz kraham, gandrīz pārciparojušies aizvien primitīvākās virtuālās baudās, un, visbeidzot atraduši izeju, aizvietojot sintētiskās narkotikas ar dabīgu dārza darbu terapiju, kas
nes augļus katru sezonu un kalpo gan jaunatnei, gan visiem kopumā, iepretī narkotikām, kuras atļauties vecajā sabiedrībā varēja nedaudzi.

Šis 1% no 1% bija emigrējis uz citām Zemēm, kur dzīvoja pazemē, aizvien lietojot meskalīnu, peldoties murgos un fiziskās ciešanās, lēnām sairstot par pamatu jaunai naftas izejvielai. Viņi tā izmantoja savu iespēju labprātīgi atstāt šo Zemi, jo citādi viņiem draudētu piestādīt narcišu laukus daudzu miljonu hektāru platībā, ko viņi noteikti nevēlējās darīt.

Organisms pēc paveiktas misijas 144 gadu vecumā atstāja Zemi un devās aizsaulē atpūsties.