“Laiks būvēt ir!”
Laukos kāda skaista sieviete, ar ko sanāca sēdēt pie viena galda pusdienās regulāri saimē, man uzdāvināja vīraka kociņus. Tas bija jūlijā. Tagad kociņu palicis mazāk, tāpēc jo īpaši katrs ir ļoti vērtīgs. Līdz nākamajai reizei, kad pie viņas ciemošos, varētu būt astoņi mēneši.

Man ir draugs Džefs, kurš man stāsta par attiecībām no vīrieša skatpunkta. Nesen jautāju: “Vai Tu proti mīlēt?”
Viņš – “Jā, es esmu bijis mīlošās attiecībās.”
“Kas notika?”
Tās bija uz laiku.
“Dzīve ir uz laiku”

Steidzies lēnām.

**

Mums iedeva Zemi lietošanā uz laiku. Kamēr strādāsim tur un dzīvosim tur. Zemes bija daudz, taču iekopt to vajadzēja. Divi hektāri uz diviem pieaugušiem cilvēkiem.

Sākām ar mājas projektu. Sieva arhitekte kopā ar mani – sapņotāju, salika maketu ātri.

Iedomājies, pusi rīta esi pavadījusi šķūrējot sniegu. Varbūt ar mazu traktoriņu, varbūt tāpat ar lielajām lāpstām. Pēc tam ienāc Mājā. Māja ir silta. Tajā ir priekšnams. Pēc tam gaitenis ar durvīm uz telpām. Pa kreisu roku ir virtuve. Tajā ir apkures katls. Ir plīts ar daudziem riņķiem un malkas apkuri. Ir arī konvekcijas krāsns. Ātri var pagatavot dārzeņu sautējumus.

Kad esi sasildījusies ar karstu tēju un sautējumu, gribas iet augšā iekrist pēļos atpūsties. Pēc tam palasīt kādu jautru grāmatu. Mājā grīdas no koka. Dzīvojamajā daļā uz grīdām ir paklāji, saimniecības daļā virs grīdām ir ieklāts linolejs, ko viegli tīrīt.

Kad ienāk mājā, pēc priekšnama, pa labu roku uzreiz ir vītņu kāpnes uz otro stāvu un bēniņiem. Atnāc mājās un gribi kāpt debesīs? Var, taču kāpnes ir stāvas.

Pie mājas ir pirtiņa. Baseins. Mājā iekšā ir lielā, četrvietīgā džakuzi vanna.
Lai mēs būtu tīri un balti ar krāna ūdentiņu, jābūt pieejamām ūdens procedūrām visos veidos. Ekstrēmie var mazgāties 3.45 akas ūdenī ārā, komforta mīlošie 9.00 no rīta karstā dušā.

Pēc labas grāmatas lasīšanas var nokāpt lejā sabužināt suni, mums bija haskijs, atkal doties ārā. Rāms rīts. Kaķis pats nāk bužināties, prot uzkāpt līdz visām mīkstajām un komfortablajām vietām, kamēr suns paklausīgi gaida.

Izeju ārā ar suni, viņš priecīgs lēkā pa sniegu. Aizejam līdz mežmalai, meklējam alas. Suns klusi seko, ierejas, kad putni atsaucas.

Pēc pastaigas ar suni eju apraudzīt sievu. Viņa pie darba galda kaut ko rasē. Spoža gaismas strūkla iespīd sejā, atverot viņas darba istabas zaļi nolakotās durvis no metāla. Viņai patīk izturīgi, dabai draudzīgi materiāli.

Viņa pamāj. Noņem brilles. Ir sajūta, ka viņa uz mani skatās kā uz kaķi, kurš grasās lēkt klēpī. Es viņai iemetu ar spilvenu, lai mainītos noskaņa. Viņa to noķer, pasmejas, iemet man atpakaļ. Mēs kopā apsēžamies uz mazā dīvāna, uz kura viņa guļ, kad visu nakti strādājusi, gulējusi turpat darbistabā.

Tad mēs mēģinam kutināt viena otru, taču labi izvairāmies. Sākam runāt par to, kāda būtu Karlsona draudzene. Vai Karslonu pārim uz mūsu jumta būtu jāuzceļ mazs būcenītis. Tie ir nieki, taču fantazēt ir manā stilā.

Pēc tam es saku, ka ir jau pusdienlaiks, es uzsildīšu no rīta pagatavoto sautējumu arī viņai. Dodamies ēst. Dzeram karkadē tēju ar kanēļa standziņām. Ir iedegtas baltas sveces. Tuvojas svētki.

Viņa stāsta, kāds projekts šobrīd ir viņas galvā. Pasūtītāji apstiprinājuši metu, tagad jāprecizē detaļas.

Man galvā ir bērns, akls un kurlmēms, kurš pasakaini dejo. Šai meitenei ir tāda muzikalitāte, kaut viņa nedzird it kā. Viņai uzliek mūziku, un viņa jūt. Viņai pieskaras, viņa ar Braila rakstu sazinās, viņa saka, ka viņas pasaulē ir liels miers. Es uz viņu skatos kā uz tādu svēto jaunavu, viņa tikai smejas. Mums ir kontakts un mēs smejamies tos čalošos, skanošos, līksmos smieklus, jo ir daudz Gaismas istabā.

Pēc pusdienām mūsu mājās atjaunojas darba sajūta. Es gatavoju stundas bērniem. Rīt skolā, tikai pāris verstis no mājas, man jāvada stundas.

Mūsu mājās pie sienām ir daudz gleznu. Tās visas ir portāli. Lielākā daļa uz nākotni. Vienā ir kaķis, kurš atpūšas pie upes. Fonā ir kalni.

Citā gleznā ir saules pielieti bišu lauki. Daudzi, daudzi lauki ar bišu mājiņām. Zeme san. Vēl citā ir redzams, ka Dauka ir sasniedzis horizontu, paņēmis rokās debesjumu un to ēd kā baranku.

Pie griestiem ir lustras 18.gs baroka stilā. Dažādi maketi vitrīnās no sievas pabeigtajiem skaistākajiem projektiem. Man – dažu audzēkņu foto, taču tos turu fotoalbumā.

Šajā mājā idilles nav. Visu laiku mēs gudrojam, kā paplašināties. Varbūt jābrauc ar laivām pa Gauju, varbūt jānokrāso ar grafiti kāds bānītis. Varbūt jāuzrīko adīšanas sacensības un labākie darbi jāaizsūta bāreņiem.

Mums patīk braukt ar mūsu busiņu ceļojumos, mums ir taisns ceļš cauri visam reģionam, taču vēl labāk ir mazais kukuruzņiks, ko kāds gudrs vīrs restaurēja. Ar to vizināties ir pavisam labi. Pūkaini mākoņi, mazas mājiņas, un upe gar mūsu laukiem.

Tu gribēji dzīvi bez konfliktiem, taču ar daudz izaugsmes. Katrs iekšējais suns, kura astei jāpārkāpj, katrs puds sāls, ko jāapēd, viss ir attieksmē.

Daudz, daudz izaugsmes, bet, vai tāpēc, ka mums bail no vecuma un rutīnas, vai tāpēc, ka gribam samīļot iekšējo bērnu tūkstots veidos?

Ar katru dienu mēs ar sievu kļūstam jaunāki. Līdz piedzimstam atkal un atkal. Tam ir gleznas, tam ir maketi, tam ir fantāzija. Spēcīgas rokas rok zemi mūsu Zemē. Tās ir mūsu rokas. Mūsu pāļdziņi, atdzīti no kaimiņu sādžas, dzen mūsu nākotni mūsu Zemē. Tie klaudz dum, dum, dum, pak, dum, dum, tonkš. Mūs mazmazbērni šajās mājās dziedās “a, e, i, o, Latvija, Lietuva, Baltija.”

Tu gribēji interesantu dzīvi, radošu dzīvi, pelnīt naudu ar mākslu, es uzcēlu Tev koka māju, kur darbistaba un darbnīca – Tavs templis un svētnīca.

Beigās jau ir sākums. Satiksimies divdesmit trešajā gadsimtā vietā, kur ir Laimes ezers. Zini, kāpēc viņu tā nosauca? Jo Laime tur dzīvo.