Par grāmatu “Kā mans tētis atrada sev sievu”, Rēli Reinausa
Grāmata ir it kā domāta pamatskolas vecuma bērniem, kuriem ir nepilnās ģimenes. Kuru mammas vai tēti meklē otru pusīti otrajām laulībām.
Galvenais varonis ir arhitekts, tētis Stens, kura sieva un viņu meitenes mamma nomira pāragri. Viņam ir 37 gadi, viņš strādā birojā, viņš viens audzina savu 12 gadīgo meitu. Viņš ir visādā ziņā normāls igaunis.
Grāmata ir sarakstīta ar humoru. Tajā parādīti zemūdens akmeņi, ar ko var sastapties pavisam labs pilsonis, kurš vienkārši meklē sievu. Dara to sistemātiski, pieklājīgi, bez ego un augstprātības.
Viņš satiek dažādus sieviešu arhetipus, kas apspēlēti vairāk - “uzcītīgā pedante”, “trakā ezotēriķe”, “izdzīvošanas mežā speciāliste”, “mazo sunīšu lutinātāja”, “zeltrace”, “ērce (kas piesūcas un sēž uz kakla) ”, “trakā svaigēdāja”, “bioloģiskais pulkstenis”, “trakā feministe”.
Tētis savā ceļojumā uz sievas atrašanu iemācās savaldzināšanas teicienus “pick up lines”, iemācās neuzdot pārāk daudz jautājumu, bet tomēr uzzināt visu, ko vēlas, par sievieti, iemācās saprast interneta portālu bildes sievietēm, un, kā nojaust, ja bilde ir 5 gadus veca vai citādi mānīga.
Viņš uzzina, ka nedrīkst nonākt draugu zonā “friend zone” un, ka ar sievieti jau pirmajā randiņā ir jābūt jūtu ķīmijai, lai būtu liela vēlme tikties vēlreiz.
Ka vīrietim jābūt pašapziņai un pašpārliecinātībai, lai iepazītos.
Man personīgi šķiet, ka šī grāmata ir DAUDZ vairāk kā bērnu grāmatiņa, ko palasīt humora pēc pamatskolas bērniem vai biroja darbiniekiem vecumā no 30-50.
Šī grāmatiņa ir kā rokasgrāmata vientuļiem vīriešiem, kā izturēties randiņos, kā iepazīties saprātīgi, pieklājīgi.
Tā kā autore ir sieviete, tad te ir ļoti daudz empātijas un smalkjūtības. Stens ne reizi neapvainojas par atraidījumu, tikai mācās. Turklāt viņam palīdz visu saprast viņa paša meita Keita.
Lai arī grāmata ir par tēti, arī sievietēm, kuras meklē normālu, labu, sakarīgu vīrieti te ir daudz materiāla, lai saprastu, kādas rakstura īpašības ir norma, kas ir jau ekstrēmi.
Stens vienā brīdi saprātīgi spriež, ka vispār jau ir labi, ka sieviete prot gan orientēties mežā, gan ir tīrīga, gan ieturēt diētu, gan rūpēties par savu suni, gan ir mūsdienīga attiecībā uz dzimuma lomām un darba dalīšanu, taču visam ir jābūt ar zelta vidusceļu, samērīgi.
Grāmatai ir laimīgas beigas. Stens iepazīstas kafetērijā, satiek vientuļo māmiņu, viņiem saskan un pat viņu bērni sāk mācīties vienā klasē.
Šī grāmata man lika aizdomāties, cik daudz #metoo kustība vīriešiem ir traumējusi smadzenes. Ka viņi kautrējas iepazīties, jo to varētu traktēt kā uzbāšanos. Cik divkosīga ir tā bildīte par “human resources”, kur darbiniece priecājas par komplimentu no smukā, jaunā kolēģa, bet izbailēs skatās, ja komplimentu sniedz nevīžīgs kolēģis mazliet gados.
Domāju arī, ka ir jābūt drosmei, lai kafejnīcās ietu klāt pie sievietēm, kuras sēž vienas, un jautātu: “Vai drīkst te apsēsties?”
Man interesētu, kā iepazīties ar vīriešiem šajā pašā vecumā, kurus interesē laulības, ģimenes dzīve, forša kompānija, un tikai ceturtajā vietā sievietes vizuālā pievilcība.
Varbūt tas ir par daudz prasīts, vienkārši ar vīriešiem, kam patīk ģimenes dzīve un izbraukt zaļumos ar ģimeni tā vietā, lai brauktu makšķerēt ar čomiem.
Kaut kā ar to Latvijas dzimstības līmeni ir jāstrādā. Igauņu rakstniece pasteigusies priekšā.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: