Par čehu gleznotāju Josefu Mānesu
grāmata “Pa mīlestības ceļu”

II. daļa

19.gs otrajā pusē Māness tika pie iespējām doties ārzemju ceļojumos, bagātināties Maskavā un Venēcijā.

Maskava viņu pārsteidza ar aristokrātijas divkosību un lielo zemnieku nabadzību. Venēcijā viņš vīlās, jo tika apzagts.

Varbūt tā bija sakritība, taču šie notikumi viņam parādīja, ka laime ir Morāvijas laukos, vienkāršajos cilvēkos, kuri strādā uz lauka, veido ģimenes, viņi ir Čehijas nākotne.

Čehu izredzes pārvācošanas laikā 19.gs tika vērtētas pretrunīgi, jo Čehija bija salīdzinoši maza valsts, kurai ir bijis jācīnās par savas kultūras un valodas saglabāšanu. Minēts, ka 19.gs bijis mazāk par miljonu čehu.

“Mākslinieka tēlos redzam vienkāršo ļaužu līksmo pašapziņu. Viņa darbs, pēc kura parauga vienmēr mērīs mūsu mākslas tīrību, aizrautību un pilnību, nozīmē patiesu revolūciju. Māness pie tās nonāca tāpat kā visi lielie mākslinieki, kas vēlas cilvēkiem uz Zemes radīt labāku dzīvi – pa mīlestības ceļu. “

Josefs ģimenes laimi upurēja mākslinieka karjerai. Viņa bērni bija visa Čehijas tauta. Viņš darinājis zemnieku portretus, ainavas, karogus, iesaistījies sociālā darbā, lai atbalstītu jaunos māksliniekus.

Viņš bija draugs arī komponistam Smetanam, kurš arī bija liels patriots.

Viņa meita Josefīna rakstīja dzeju par Čehiju, iedvesmojoties no tēva.

Līdz ar pēc PSRS laiku, kopš 1993.gada janvāra, ir augusi vēlme pēc tautas atmodas, tāpēc arī šādi nacionāli noskaņoti mākslinieki kā Māness tiek pētīti no jauna, iepretim tiem čehu izcelsmes māksliniekiem, kuri 19.gs pārvācojās, ieguva slavu ārzemēs un darīja savai dzimtenei daudz mazāk.