"Radošuma skoliņa"
Pēc sengrieķu filozofijas – ja Tev ir talants liels, tas ir jāizkopj, jo tā ir dievu dāvana, un dāvanas kaktā nomest nedrīkst.

Man droši vien nav 10 000 stundu šahā, pat ja esmu beidzis šaha skolu, jo trenējos rūpīgi apmēram tikai 6 gadus. Nav bridžā, jo tikai 2 gadus esmu spēlējis ļoti intensīvi, pārējos kā pagadās. Nav mūzikā, jo neesmu gājis pie vokālā pedagoga pusaudža gados, kad rakstīju albumu un sapratu, ka tālāk par skolas līmeņa popularitāti jau diez vai tikšu. Arī rakstīšanā – plānoju pabeigt literāro akadēmiju, kad tas būs harmoniski.

Laikam jau nevar teikt, ka man vispār nav talanta, bet esmu darbojies tik daudzos virzienos. Un skolā, kad dejoju, dziedāju, zīmēju un rakstīju – tas, ka man zvanīja sveši cilvēki, lai iepazītos, ka skolā biju populārs, es no tā ātri noguru.

Bet šis ieraksts nav par mērīšanos ar talantu, bet to, ka mani fascinē radoši cilvēki. Jā, kā paziņa brīdināja – tas var novest pie mākslinieka pielūgšanas, narcisma, fetišisma un visas tās zemu vibrāciju drazas.

Taču var arī novest pie stāvokļa, kāds ir daudziem bērniem – viņiem nav kompleksu, viņi rada fantazējot, pēc tam ar rociņām un kustībām, dzied, viņos plūst vitalitāte. Pieaugušajiem tad nereti gribas viņus jau 3-4 gadu vecumā ielikt rāmjos – mākslas skola, mūzikas skola, klavieres, vijole.
Taču mazajam dievam vienkārši gribas spēlēties ar šo realitāti.

Tādā ziņā es apzinos, ka esmu ļoti bērnišķīgs, dumpiniecisks – darīšu pa savam, neļaušos ierāmēties, priecāšos pats par sevi, taču samērīgi. Vai manā šīs dzīves misijā vispār esmu ierakstījis, ka būšu mākslinieks kādā no jomām? Nē.

Tad par ko ir stāsts? Par laimi. Par prieku, ko var gūt ar plastilīnu lipinot kopā jaunas pasaules. Par naivismu, zīmējot dzīvnieciņus, spēlējot teātri bērniem. Kāda jēga no talanta, ja iekšējais bērns ir ielikts redeļu gultiņā ar nošu lapu rokās? (manā gadījumā ar šaha teorijas grāmatu).

Talantu var izmantot profesionāli, godīga darba veikšanai, taču tad jāprot nodalīt. Diemžēl neredzu tādu lielu pārklāšanos starp talantīgiem un radošiem cilvēkiem. Man kā skolotājam ļoti patīk redzēt, kad cilvēks atrod kaut ko, kas viegli padodas un patīk arī. Tas ir viens no vieglākajiem ceļiem.
Taču man bieži ir paticis darīt tās lietas, kuras man padodas ļoti minimāli, jo tā es varu saprast sevi, attīstīt sevi, vieglāk empatizēt ar cilvēkiem, kas tādas lietas dara profesionāli un ikdienā.

No vienas puses, kļūt no izpildītāja par radošu cilvēku nav tik viegli. No otras – mums visiem jāmācās radīt tādā formā, ka Visums saprot, ko tad mēs gribam.

Vai nu tās ir piezīmes kladē par savu ideālo dzīvi, zīmējums ar tandēma divriteni, sonāte par atkal satikšanās prieku, sveces, rotas lietas, kleitas, kaut vai vitrāža priekšnamā.

Ticu un ceru, ka skolās tuvākās desmitgades laikā būs uzsvars uz radošuma attīstīšanu bērnos arī pamata izglītībā. Tomēr arī pieaugušajiem iemācīt atbloķēt sevi un radīt ir ļoti svarīgi.