Pludmalē sauļojās divas lauvas. Pienāca Jaguārs un sāka lasīt morāli: ”Ko snaužat? Jāstrādā! Monmatijā mūsējo kuģi karājas gaisā un strādā uz savējiem lejā, bet jūs te Avionā sauļojaties!”

Baltais lauva noņurdēja: “Nu, viņi to izvēlējās, viņi arī lai taisa pikniku kosmosa kuģī!”. Otrs piebalsoja: “Mēs jau esam vienā pagastā, sauktu par Piena ceļu, bet, vai tāpēc man jāskrien kaimiņa ugunsgrēks dzēst?”

Jaguārs neatlaidās: “Daudzi no mūsējiem dzīvo tajā Midgardā briesmīgos apstākļos. Ne laba ēdiena, ne gaisa, par apaļām migām nemaz nerunājot! Vēl pirms dažām dzīvēm viņi bija jūsu labākie draugi. Tikai tāpēc, ka iemiesojušies šoreiz Midgardā, tikai tāpēc jūs par viņiem esot aizmirsuši?”

Šim argumentam lauvām nebija, ko likt virsū. Viņi sāka nepatikā šmakstināt muti, vēcināt astes, satraukumu paužot ļoti redzami.

“Un ko tad Tu gribi, lai mēs darām, Jaguār? Mūsējie jau tur ir, vesels kuģis. Ar droniem novēro, ziņo mūsu izlūkošanai. Vai mums atkal jākļust par kosmonautiem?”

Jaguārs pasmīnēja un teica: “Jūs esat lauvas, jūs varat kaut ko izdomāt.”

Lauvas saskatījās un sāka smieties: “Mēs esam lauvas un tāpēc varam kaut ko izdomāt?”

-Jā, tieši tāpēc. Jūs vienmēr kaut ko izdomājat. Es atnācu, lai pateiktu, ka ir īstais laiks kaut ko izdomāt. Šobrīd ir ļoti izšķirīgs brīdis. Ir iespējams paātrināt procesu, ja aizdomājas visos pareizajos virzienos.