"Miera patronese"
Viņa vienmēr viņu gaidīja mājās pēc darba. Sasvīdušu, sasniegušu vienmēr kaut ko jaunu, sastrādātām rokām.

Viņa smaidīja savu kluso smaidu. Viņš atkrita dīvānā nosnausties, tad ēda vakariņas. Viņam bija sava mākslas piederumu rūpnīca. Viņa gleznoja, taču vēl vairāk auda gobelēnus.

Viņš parasti teica, ka bizness ir sarežģīts, ka tik daudzi grib ietaupīt uz kāda cita rēķina, lai tikai varētu minūtīti paslinkot, ka visus jāuzrauga, un tas viss ir tik, tik necilvēcīgi. Ka pieauguši cilvēki nesaprot, ka viņu izdarītā mazā darbiņa rezultātā cits cilvēks varēs savlaicīgi veikt savu mazo darbiņu, un rūpnīca ritēs raiti.

Viņam tik ļoti nepatika būt valdonīgam bosam, taču citādi daļa cilvēku nesaprata. Viņš gribēja pasauli bez paceltas balss, bez ciešanām, bez rāšanās un moralizēšanas. Taču cilvēki bija skubināmi, nekāda motivācija – ne naudā, ne uzslavās tiem nelīdzēja ilgtermiņā. Cilvēki, kuri prata labi darīt savu darbu, bet nemīlēja to – viņam nācās šad un tad iztikt ar tādiem, bet viņam arī tas pat nepatika.

Fabrikā smaržoja pēc koka, pēc krāsām, pēc iedvesmas un alkām pēc sapņiem. Tā vismaz domāja viņš. Varbūt vēl citi, kam tā bija pirmā darba vieta.

Viņa mājās viņu mierināja, sakot, ka pasaule ir ideāla. Viņš tikai nav ticis līdz tādam apziņas līmenim, līdz tādai apgaismībai, ka spētu to ieraudzīt.

Ideāla skola, lai mācītos un augtu te atnākušās dvēseles. Ideāla vieta, lai pieredzētu plašu emociju spektru, un caur šīm emocijām saprastu, kas ir labs, kas atmetams. Ideāla vieta, kur satikties dažādu izcelsmju esībām un nodibinātu paliekošas saites.

Vīrietim gan riebās šie aizrādījumi, ka viņš vēl nav nobriedis un izaudzis. Viņš taču bija boss. Bija ar pieredzi, kapitālu un lielām iespējām un ambīcijām.

Taču viņai tas viss bija pelni, gaistoši vējā. Visa materiālā bagātība, ja vien tās pamatā nebija mīlestība, viņas acīs bija gaistoši ķiršu ziedi pirms novīšanas.

Viņš nejutās, ka tiek novērtēts, taču vienlaikus tāpēc cienīja savu sievu par to, ka viņa ne par kādu naudu nebija pērkama. Viņai bija savs darbs, sava laime, un viņš bija viņai nevis viņas dzīve un acuraugs, bet vienkārši svarīga sastāvdaļa pasaules mozaīkā.

Sieviete, kurai vēlme augt un savienoties ar senču saknēm, ar kosmiskajām saknēm, ar pārticības, laimes, likteņa vērpējām ir vienmēr svarīgāka par būšanu labai sievai, ja tā būšana kļūst pārlieku cilvēciska, un tai zūd virsslāņi garīgumā.

Var jau būt, ka viņam bija bail. Ka viņš reiz kļūs tik maznozīmīgs. Ar lielu ciparu bankas kontā, taču tik maz pie sirds. Ka viņa ideāls par iespēju radīšanu citiem cilvēkiem var nobālēt biznesa paplašināšanas priekšā.

Viņa sieva – liela, stalta, spēcīgām rokām un mugurkaulu, vienmēr no viņa var aiziet pirmā.

Lai kādās domās viņš pats par sevi būtu – darbā sanāksmēs tas pats galvenais, kurā visi klausās, daļa pat izdabā, mājās viņš bija kluss un neapmierināts. Mājās viņš pavēlēt nevarēja neko, jo zināja, ka sieva pamanīs jebkādus despotisma mēģinājumus un vienkārši aizies.

Viņa rokas bija sasietas, mute nevērās vaļā, viņš bija garā pārāk vājš, lai argumentētu ar sievu par lietām, kuras viņa, pie ratiņa sēžot, bija pārlikusi simtiem reižu.

Tomēr viņi kaut kā sadzīvoja. Viss viņa stress izkusa šajā sievas “viss ir labi un Tu to zini”. Viss stress izkusa, kad viņa noglāstīja viņam galvu vai pamasēja plecus.

Viņš, kurš varētu saieties ar kādu, trīsdesmit gadus jaunāku, kura priecātos par kažokiem un rotaslietām, pakļāva sevi šādai attiecību dinamikai ar sievu, jo viņš negribēja mainīt tās mazās vienu pēc otras, viņš gribēja kādu, kuru varēja cienīt, pat ja sieva bija vienīgais cilvēks, no kura viņam bija ikdienā mazliet bail.

Kā viņš varētu atbalstīt sievu, ja viņa pašvērtējums bija prasmē organizēt, izrīkot, motivēt un teikt skaistas runas, kuras der tiem, kuri tic viņam akli?

Viņš sievai sagādāja iespēju labos, varbūt pat teju ideālos, apstākļos strādāt. Sagādāt varēja tik daudz ko, bet viņa no viņa prasīja strādāt ar saviem skeletiem skapī, iet pie dziedniekiem, ārstēt savu stūrgalvīgo galvu un mācīties pieņemt pasauli, kāda tā ir.

Un tas bija daudz grūtāk par naudas pelnīšanu. Viņa no viņa sagaidīja pašizaugsmi sevis audzināšanā, rakstura izkopšanā. Protams, sieva pati arī auga un attīstījās, taču kas tad viņai nekaitēja – sēž pie ratiņa, sazemējas un strādā ar sevi. Kaut diennaktīm. Brīnums, ka viņa vēl nav aizlevitējusi uz kādu ideālo pasauli, par ko viņa tik bieži runā. Jāsasniedz ideālā pasaule sevī, tad tā materializēsies arī sabiedrībā. Jā, ceri vien - tā viņš domāja.

Kad viņš runāja muļķības, viņa neiebilda, tikai noteica: “Padomā vēl.”

Viņam nebija daudz draugu. Bija suns, ar ko kopā viņš vakaros pēc darba, un rītos pirms darba gāja skriet. Un suns viņam neko neteica, kad viņš mežā kliedza uz debesīm par to, kāpēc cilvēks ir tāds dzīvnieks, kam visu ko gribas, taču izdarīt kaut ko, lai tas notiktu, tik maz gribas. Kāpēc cilvēki ir tik pretrunīgi!!! Viņš samīļoja savu suni un pateicās, ka uz šīs planētas ir arī suņi.

Viņam pašam bija pretrunīga sirds. Viņš, godīgi sakot, mīlēja suni vairāk par sievu, taču tieši suņa dēļ spēja saviem darbiniekiem fabrikā daudz ko piedot. Jo suņi arī piedeva tik daudz ko.

Viņam šķita, ka sievas acīs savos 63 gados aizvien ir bērns. Tāds pāraudzis puišelis, kuram smilšu kastē ir kaut kāda vara. Taču visa vara bija tikai ilūzija.
Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ sieva viņam, tāpat kā suns, neko nepārmeta. Sievai viss bija labi. Viņa dzīvoja jau tuvu savai ideālajai pasaulei. Viņš mācījās no suņa un sievas, taču radīt miera ostu darbā bija daudz sarežģītāk kā mājās, kur bija tikai viņi trīs. Bērni bija jau izauguši.

Viņš gan nē.