“Vajadzīga Soliste”
Sekojot teorijai par to, ka zēni meklē partnerēs to, kas ir mammā, es jau agrā vecumā sāku meitenes vērtēt pēc spējas dziedāt. Mūzikas instrumentu spēle arī nāk par labu, bet nu tas ir bonuss.
Kaut kādā ziņā agrajos gados, tie bija 90-tie, kad mācījos vienā skolā ar Kažu, es redzēju, ka bērni dzied Dzeguzītē, dzied koros, iet mūzikas skolās, process notiek.
Taču manās acīs ir par maz, ja meitene tehniski labi prot dziedāt, viņai balssaites ir jāprot savienot ar dvēseli.

Citēšu Brūsu Lī, ka “Ir ļoti grūti precīzi, pilnīgi patiesi izpaust sevi”. Viņam tā bija filozofija un dzīvesveids. Taču māksliniekam visu laiku būtu, manuprāt, jācenšas sevi gan aizvien labāk saprast, gan precīzāk izpaust.

Ir mākslas veidi, kuru uztveršanai vajag vairāk izglītības, citiem mazāk. Mūzika ir universāla, jo ir vibrācijas un emocijas. Arī deju un glezniecību es esmu centies saprast, bet tajās man nav tik daudz
izglītības.

Tātad, meitene grib būt soliste, taču sākumā varbūt neapzinās, cik prozaiski viss ir. Ap 2000-to gadu gan bija talantu fabrikas, kur tādiem cilvēkiem izpausties. Atceros no tā laika Detlefu, Donu, bet meitenes nē.

No 1990-tajiem atceros solisti, kuru sauca par mazo Agnesi. Viņa dziedāja kopā ar Kauperu 1997.gada albumā “Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet”.
Latvijā mums ir daudz lieliski dziedošu sieviešu, tāpēc doma par to, ka kāda gribētu būt kā Nora Bumbiere, Linda Leen vai Marija Naumova, bija normāla gan 2000-to gadu sākumā, gan tagad.

Taču, ir viens liels bet. Ja meitenei tas ir sapnis – dziedāt, tad viņa dziedās kaut vai sev visu mūžu spoguļa priekšā, bet dziedās, jo tā dvēsele liek.
Manā apziņā skatuves tēls arī ir svarīgs, Prasme izveidot savu tēlu, savu mīļāko krāsu gammu izmantot un akcentēt, tas pieder pie lietas. Kaut dziedāt var arī pelēkā bikškostīmā, tāpat mūziku daudzi bauda aizvērtām acīm, lai koncentrētos uz skaņu.

Tāpēc es skatos uz meitenēm, kuras ir dziedājušas no sirds tāpēc, ka vienkārši viņām ir daudz, ko teikt. Varētu minēt, ka tas ir viņu dzīves uzdevums – dziedāt un caur dziesmu harmonizēt sabiedrību.
Kā piemēru es varu minēt Tori Amos, kura dziedāja to, ko gribēja, jau no mazotnes, taču, par laimi, talanta viņai ir tik daudz, ka viņu tomēr vienā brīdī mūzikas ierakstu kompānija pieņēma, pat ja viņas mūzika ir ārkārtīgi nekomerciāla.

No jaunākām – Kerli un Eivor. Viņas nāk no mazām valstīm, taču viņu spēja radīt tādu mūziku, kas parāda šo valstu kultūru, senatni un saknes, ir apbrīnojama.
No vienas puses, vokālajā klasē mūzikas akadēmijā mācās katru gadu kāds skaits meiteņu. Taču, cik no viņām turpina dziedāt, ierakstīt, sacerēt, pat ja saprot, ka viņām maize būs jāpelna ar ko citu? Cik no viņām dzied draugiem ģitāras pavadījumā, zinot, ka līdz izpārdotam koncertam Arēnā Rīga tikt nav diez ko reāli?

Cilvēka gribasspēks var būt ļoti liels. Tas gan nāk kopā bieži ar ticību sev. Turklāt, balss ir jātrenē regulāri.

Tāpēc tā ir, ka es aizvien meklēju, vai atkal vēlos atrast meiteni, kura tic sev, ka viņa ir dvēselē tik skaista, ka viņas mūzika ir pasaulei vajadzīga. Es esmu atradis meitenes, kuras zīmē, taisa grafikas, raksta dzeju, bet solisti vēl nē.

Kaut varbūt es maldos, un šī meitene vienkārši skaļi nesaka, ka uzskata, ka viņa ir tik vērtīga, lai visi varētu dzirdēt viņas dziesmas.

Protams, manis kā vīrieša pašapziņai būtu ļoti patīkami dziedāt ar tādu meiteni duetus, taču es apzinos savas spējas, tāpēc regulāri viņu dzirdēt vien būtu skaisti.

Šī ir viena no iespaidīgākajām lietām sievietē, ko varu iedomāties – ticēt savam sapnim un iet uz to, pat ja citi netic.

Visu, ko mēs darām, mēs darām sevis dēļ galu galā.