Viss ir iespējams
“Piektdienas vakarā sazvanījos ar draugu, kurš aizveda mūs uz Viļņu. Tur bijām pirmo reizi. Viņam regulāri devām naktsmājas Rīgā, tāpēc viņš, loģiski, atvēlēja mums dīvānu savā dzīvoklī Viļņā.

Viļņā braucām ar katamarānu pa upi Neru. Tad ēdām vegānu kafejnīcā.

Kas ir mājas? Viņai patīk gatavot fantāzijas tērpus. Piemēram, lielu elfu meitenes kostīmu. Vai vienkārši auskarus no sudraba pēc rasējumiem.

Taču kā cilvēks viņa ir telpa un vide. Ar viņu esot kopā, es jūtos droši un ērti. Mēs saprotamies viegli, daudz smejamies. Maģiskais reālisms, taču bez maģijas.

Mēs radām to, ko vēlamies. Tik daudz ko var gribēt, tik daudz ko var realizēt, ja ir četras rokas. Jā, var daudz sapņot, var izveidot jaunu valodu, jokus, kurus saprotat tikai jūs divi, taču beigu beigās tāpat ir jautājums -
vai vari atļauties Zemenes ziemā, snovbordot vasarā un kāpt kalnos Sibīrijā? Vai Tu vari atļauties sev nodrošināt laimīgu dzīvi? Vai mīli sevi pietiekami, lai Tev viss būtu?


Mūs dara laimīgus vienas un tās pašas lietas. Tāpēc jau satikāmies. Saullēkts ziemas rītā, knibināties ar aksesuāriem, silta tēja pēc pastaigas.
Būt blakus, sapņot un tad to visu dzīvē realizēt – tā ir fantastiska sajūta.

Protams, mēs daudz strādājam, jo mīlam savu darbu. Protams, audumi maksā naudu. Arī kosmētika maksā. Taču viss tiek ieguldīts, lai gūtu pieredzi. Stāstu stāstīšana un maskuballes, leļļu teātra izrādes un spēlēšana stīgu ansamblī, tās visas ir mazas pērlītes, kas veido lielo pieredzi.

Es, piemēram, gribēju palikt Latvijā, taču draugi sauca uz ārzemēm. Un es atsaucos. Es gribēju dzīvot atsevišķi, bet tikai tad, kad sakārtoju attiecības ar radiniekiem, tiku dzīvot savā dzīvoklī.

Visi pagātnes cikli jānoslēdz, jābūt atvērtam. Un jāstrādā.

Man ļoti patīk, ka viņai patīk sava miesa. Tik daudz kartes uz tās. Ir it kā normāli, ka sevi mīlot un kopjot, patīk sava miesa. Ja Tu jūties uz 22, tad miesa arī var palikt ļoti, ļoti ilgi kā uz 22. It īpaši, ja dzīvesveids ir pakārtots vēlmei dzīvot vismaz līdz simts.

Kāda vispār visam ir nozīme? Ja mēs, esot kopā, jūtam, ka varam visu, ka viss Visums ir mums vaļā, jo mēs esam ātrāki par gaismas ātrumi, tad ir vērts nest miskasti ārā -20 grādos čībās.

Sajūtas ir viss. Tad nekas. Tad atkal viss. Tad kaut kā lietas stabilizējas.

Mēs kaļam plānus. Mazus, maziņus. Ar darbiem parādām, ka visi mīlēšanās laikā izteiktie vārdi ir bijuši domāti ļoti, ļoti nopietni. Turam vārdu. Skaisti darām, ne tikai runājam.
Mēs izmetām visus sabiedrības stereotipus ārā. Viņam jābūt bagātam, viņai jābūt skaistai. Protams, skaista dvēsele un gaismas uzkrājums. Labi, un tālāk?
Katru dienu mēs ejam, rīkojamies un darām. Būvējam savu dzīves ceļu. Ja viens būvē ar zelta olīšiem, cits ar stiklšķiedru, cits ar duļķainiem māla pikučiem, tad kā noturēties, neiestiegot? Ledus ir tik trausls, cik mūsu ticība spējai lidot.

Mēs piedzimām, jo kaut ko gribējām. Satikāmies, jo gribējām vienu un to pašu. Jo lielākā vecumā esam, jo mazāka izvēle. Daudzi pusaudžu vecumā vienkārši gribēja būt ar kādu kopā. Pēc tam dāmas gribēja bērnus, kungi gribēja dāmas, kuras ne tikai ir labas gultā un virtuvē, bet arī jūt līdzi viņu karjerai un hobijiem. Vēlmes pieauga.

Pusmūžā daļai cilvēku paliek bail palikt vieniem, tāpēc viņi pieļauj kļūdu, savas vēlmes samazinot. Tad to nožēlo un atkal paliek vieni, taču traumēti un sarūgtināti.
Daļa domā, ka otrs palīdzēs viņiem sasniegt viņu mērķus. Vai liks justies laimīgiem. Taču, ja kādam esi līdzeklis, nevis galamērķis, tad skaidrs, ka tiec izmantots.
No izmantošanas var izvairīties, ja visu izrunā un mērķi ir pilnīgi vienādi. Ja ir pilnīga atklātība. Godīgums un atvērtība.

Lietuvā nonācām, jo es tur gribēju aizbraukt studiju gadu sākumā. Un pēc tam uz kaķu kafejnīcu. Taču sievietes laime ir savu māju radīšanā. Jā, bērni arī. Taču mājas ir tas, kur ir mūsu radošā telpa, savs klusais stūrītis, kur varam vizualizēt visu, ko vēlamies.

Tanī laikā es nevienam to neteicu, bet apsvēru pabeigt studijas un dzīvot Lietuvā. Jo tur bija radinieki. Es toreiz nejutos mājās ne Rīgā, ne Liepājā, tāpēc apsvēru dzīvot Šauļos. Interesanti, ka šādas lietas, kuras toreiz man bija tikai zemapziņā, var dažas lietuviešu dziesmas atkal uzjundīt.

Mans paziņa pārcēlās uz Tartū un tur iedzīvojās. Palika arī pēc studijām. Tā kā viss ir reāli.”