Eos ([info]eos) rakstīja,
@ 2022-12-12 16:27:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Vita. Vita!!!
Reiz sensenos laikos, 21. gadsimtā, dzīvoja kāda kundze vārdā Vita. Viņa auda, šuva, tamborēja un pārdošanai deva mazdēlam sajoztos dzīparus uz tirgu. Kundze bija tālu pāri pensijas gadiem, viņa bija tajos sirmajos gados, kad cilvēkam vairs neteica: “Cik Tev gadu!?”, bet “Prieks, ka esi arvien ar mums!”

Tā nu Vita vadīja savas dienas lauku mājiņā ar malkas apkuri kādā nomaļā Latvijas ciemā. Tuvumā jaunākais mazmazdēls audzināja savas atvases, Vitai pienesa klāt visu proviantu, parunājās ar viņu, pateica labus vārdus, un visādi centās izpalīdzēt.

Vita dzīvoja pilnīgā mierā, un tāpēc viņas austais kļuva jo daiļāks. Tomēr reiz notika tā, ka Vita uzrakstīja vēstuli ar piezīmi “Atvērt, kad viņas miesas kļuvušas silti aukstas Zemes klēpī”.

Vitas ikdiena, kad nebija svētku, bija tāda, ka viņa darbojās ar dzijām, tad viņa senioru saietos ciemā stāstīja stāstus un centās dziedāt, sezonā rušinājās pa dārzu, ziemā glaudīja sunīti un kaķīti, bet, visbiežāk, viņa uzņēma ciemiņus. Pie viņas bija liela, ērta viesistaba ar galdu desmit cilvēkiem, pie viņas varēja dabūt gardas zupas, un viņa prata pagatavot gan ļoti asus, gan ļoti sātīgus, gan pavisam vienkāršus ēdienus jaunās mērcēs, ko prata tikai viņa.


Vita bija ļoti dabasbijīgs cilvēks un ievēroja visādus ritus un paražas. Viņa sadarbojās ar gariem, stihijām, varēja stundām skaitīt pateicības dziesmas un pantus par to, ka viņai ir bijis un sanācis nodzīvot ļoti laimīgu dzīvi. Jo laimīgāka viņa jutās, jo vairāk viņas prātu nodarbināja, kurš vēl roku pielicis pie viņas labsajūtas, un kam viņa vēl varētu pateikties.

Tomēr pamatā jau viņa gribēja strādāt savas lietas. Aust, sautēt, vārīt, konservēt, liet ziedus, vākt saknītes, īsāk sakot, rosīties no Saules līdz Saulei.

Tā pagāja vēl kāds laiks, un Vitai sagribējās mainīt savu ikdienu un viņa sadomāja, ka ir visiem pateikusies, sataisījusi krājumus tā, ka pat mazmazdēla bērni dabūs nogaršot, un viņa sāka prātot, kā lai visam pieliek punktu. Jo cik var karāties tā kā ābols ābeles zarā septembrī.

Vita intuitīvi saprata, ka jāizdara pēdējais lielais, un gan jau būs labi. Magnum Opus, vai vienkārši kaut kas, par ko pašai prieks.

Tā nu viņa uzauda 120 cm reiz 120 cm lielu gobelēnu, esot pilnīgā transa stāvoklī. Viņa pati nesaprata, kas tur attēlots, bet bija smuki. Viņa pateica mazmazdēlam, ka to gobelēnu kopā ar viņas atvadu vēstuli var un vajag parādīt zintniekam, kad būs īstais laiks. Vēl viņa teica, ka viņa jūtas ļoti vesela un laba, un, ka viss iet pēc plāna. Mazmazdēls gan nesaprata, ko viņa ar to domā, bet viņš solīja Vitas vēlēšanos izpildīt.

Vita deviņas dienas vēlāk, atrodoties zem runcīša Murīša mīļajām ķepām, saldi iemiga un iegāja pēc tam stacijā, no kurienes visi devās uz Gaismas tuneli.

Nonākusi pie Gaismas tuneļa, pie kura stāvēja grezns šveicars un aicināja viņu iekšā, Vita parādīja pigu, apgriezās ap sevi deviņas reizes un devās pa taisno uz Ziedošo Gaismas pilsētu. Tā nu Vitas dzīve turpinājās tur, kur dārzi zied cauru gadu, un visi ir vienmēr veseli, jo domā vislabākās domas visā universā.

Taču stāsts turpinājās par tiem, kuri palika te.

Mazmazdēls, sajutis, ka notikums ir klāt, atrada Murīti glaužoties pie kājām un prasot ēst. Arī suns iesmilkstējās. Pabarojis dzīvniekus, viņš ķērās klāt pie vēlēšanās izpildes.

Svētku sarīkošana par godu Vitai bija vieglākais no darbiem. Vajadzēja vēl atrast zintnieku, kas to gobelēnu varētu izlasīt. Gobelēnā bija ar vissīkāko dziju saausts slāņiem. Tas bija biezs un ļoti smags, pat ja mazliet vairāk par vienu kvadrātmetru skaitījās mazs apjoms. Apjoms, patiesībā, bija milzīgs.

Kā kartīte, ko pagriežot uz Gaismu dažādos leņķos, var vērot dažādos slāņos, Gobelēnā varēja būt pilsēta, koks, māja, fovisma glezna, karte apslēptiem dārgumiem, vai mikroshēma 31.gadsimta kompjūteram.

Zintniekam gobelēns rādīja lielu karti, kas gluži kā rēbuss bija atrisināma. Pēc ilgstošas lūgšanās Zintnieks saņēma vēsti: “Atrodi 96 cilvēkus, kas katrs, uzliekot rādītājpirkstu uz šī Gobelēna, atvērs vārtus un vietu, kur varēs saņemt atslēgas. Šiem 96 cilvēkiem pašiem tas jāgrib un pašiem vārti jāredz. Visiem 96 cilvēkiem jābūt ar dažādu gadu skaitu!”

Ciemā, kā jau toreiz Latvijas ciemos, bija vairāk par 96 cilvēkiem, taču atrast 96 ar gaišredzības spējām bija liels izaicinājums. Turklāt jaunākajam redzētājam varēja būt 5 gadi, vecākajai 99, vai, ja nu kāds prišs sirmgalvis atrastos, to var ņemt klāt.

Zintniekam bija skaidrs, ka jāliek sludinājums vietējā avīzē. Tad interneta forumā, tad whatsapp grupā, tad var uzlīmēt vienkārši tirgū uz staba.

Sludinājums skanēja tā: “Lai atrisinātu rēbusu Gobelēnā, tiek meklēti cilvēki ar gaišredzības spējām. Īpaši aicinām jauniešus un sirmgalvjus. Bez papildus atlīdzības. Nodrošinām transporta un ēšanas izmaksas. “


Sākumā, pirmajos pāris mēnešos, atsaucās divdesmit redzētāju, taču gandrīz viņi visi bija vecumā no 45 – 70.

Mazmazdēlam nācās pierunāt savus brāļus un māsas atvērt Redzēšanas skolu, lai apmācītu vajadzīgos vecumposmus. Apmācības bija par brīvu, taču ar lielu atlasi, lai mācāmie paliktu līdz beigām. Skolu sauca “Skaistās acis”.

Zintniekam nu bija jākļūst par lektoru un jārunā auditorijas priekšā par to, cik svarīgi ir beigt lietot kaitīgas vielas, un, lai redze uzlabotos, vajag piedot sev un nomest no pleciem pagātni un nākotni, bet ieskatīties tagadnes visdziļākajos slāņos.

Sākumā ar skolu gāja švaki, jo pie iestāšanās visiem bija ar parakstu jāapliecina, ka beigās būs par vienu no tiem 96, kas veidos atslēgas uz rēbusu Gobelēnā.

Taču pēc dažiem gadiem kosmiskajos plānos bija cilvēku sijāšana, cilvēki sajuta, ka viņi var tikt iesijāti pelavās, tāpēc muka uz visiem garīgās attīstības centriem, cerot paspēt. Kur paspēt? Labs jautājums.

Visu beidzot, pēc septiņiem gadiem kopš Vitas došanās rušināties pa citiem dārziem, Zintniekam sanāca savākt 96 dažāda vecuma cilvēkus. Bija bērniņi, kuri redzēja elfus un vienradžus, tantes sirmām galvām, kas redzēja ķirzakas un pūķus, vīri, kuri bija tā uztrenējuši redzēšanu, ka vienmēr aizveda auto uz labotavu dienu pirms tas nosprāga ceļa vidū.

Mazmazdēli un mazmazmeitas jutās mazliet iznerrotas, jo, solot izpildīt Vitas vēlēšanos, bija jau vismaz pāris miljonus skanošā ieguldījušas Skaisto Acu skolā, maksājot zintniekam un reklamējot, ka aizvien rēbuss un Gobelēns gaida savus 96 redzētājus.

Visu beidzot, Zintnieks organizēja Lielo Ritu. Visi 96 sastāsies aplī. Pēc tam, pēc kārtas, no piecgadīgā bērniņa, kurš redz visu (kaut nu tas labais nolaistos arī līdz mums), līdz simtu piecgadīgajai tantei, kura arī redz visu (kā jau esot bērna saprātā), un tad vēl pa vidu tie 94, kuri redz vairāk vai mazāk, bet ir ar Skaistām Acīm pilnīgi noteikti. Pēc kārtas visi pieliks savu rādītājpirkstu pie Gobelēna, skaļi pateiks, ko redz, tas tiks ierakstīts un ieskaņots, un tad jau matīs, ko darīt tālāk.

Lai labāk sanāktu, Lielais Rits notika Saulgriežu vakarā. Katrs no tiem 96 gatavojās kā prata. Gavēja, meditēja, mērcējās sālsūdenī, brauca uz Ēģipti, uz Indiju, uz Aļasku, kāpa kalnos, zīmēja smailijus un sirsniņas, skaitīja lūgsnas, raudāja un smējās, attīrījās uz pilnu klapi.

Pēkšņi stāstā parādījās Ziedošās Gaismas pilsētas dārznieks. Viņš sajuta, ka ir nosapņojis, ka ir uztaisījis lielu jandāliņu. Taču tad apgriezās uz otriem sāniem, padomāja, ka vispār viss ir uz labu.

Kāds pie durvīm klauvēja. Vēstnesis pelēkos zābakos, kurš vienmēr ieradās tieši šeit un tagad, dārzniekam teica, ka viņam tūlīt būs 96 ciemiņi. Dārznieks salēcās un kā bulta metās ģērbties.
Kas to būtu domājis. Dārza laukuma vidū caur portālu būs tāda jūra ļaužu.

Pa to laiku Zintnieks vadīja Ritu, cilvēki lika pirkstus pie Gobelēna, teica visi kaut ko paši par sevi. Kas pielika pirkstu, mazliet apdedzinājās. Mazliet par švaku bijusi tā Redzēšanas skola, ķermeņi šiem 96 tomēr neturēja līdzi Rita jaudai. Bet tikai mazliet. Papūta, pamērcēja svētītā ūdenī, palika uzreiz labāk.

Rituāla beigās apļa vidū parādījās portāls uz sesto dimensiju, kuru redzēja daži. Sajuta visi. Zintnieks noprasīja, kurš redz pilnībā, kurš jūtas drošs. Viens mazs puisītis teica, ka grāmatā lasījis, ka otrā galā ir pasaku valstība, un tur viss ir labi. Bet nu pie cilvēkiem pierasts, ka sūta bērniem visur līdzi pieaugušos, tāpēc divas dāmas labākajos gados devās puisītim līdzi.

Ziedošās Gaismas pilsētas dārznieks pa to laiku bija salicis 96 krēslus ap portālu, nolicis pa mākslīgam ziedam uz katra krēsla, un pats uzposies. Kad ieradās tikai zēns ar divām omēm, dārznieks bija maķenīt pārsteigts. “Kur ta' citi?”

“Citiem bija mazliet bail. Esam tikai mēs.”

Dārznieks tad pakustināja rokas turpu, šurpu un materializēja gleznu, kurā visi 96 sēž ar rozēm klēpjos. Tad viņš iečukstēja ausīs trim drosmīgajiem visa šī jandāliņa jēgu.

Zēns paklanījās, omes pakniksēja, un trijotne devās atpakaļ.

Kādā lauku mājā svinēja Saulgriežus vairāk kā divsimt cilvēku. Tie 96. Tad vēl interesenti, kuri gribēja uzzināt, kas atklāsies pēc tik ilga, vairāk kā septiņus gadus, darba pie Gobelēna rēbusa atšifrēšanas. Tad Zintnieks pats. Mazmazdēls ar māsām un brāļiem, saviem bērniem un radu bērniem.

Kad pie samaņas nāca tie trīs, kuri atgriezās no sestās dimensijas, visi plaukšķināja kā traki no sajūsmas un intrigas, kas nu būs tālāk.

Viena no omēm ierunājās: “Lieta, izrādās, ir vēl sarežģītāka. Ja latviešu valodas alfabētā ir 33 burti, tad mēs esam 96 burti. Mēs esam šifrs. Kad mūs saliks visharmoniskākajā secībā, tad Gobelēns izgaismosies un saslēgsies. “

Zintniekam uzreiz uz mēles: “Kā mēs uzzināsim visharmoniskāko secību?”

Ome pasmaidīja: “Uzlabosim vēl savu redzi, ieraudzīsim. Šādi man pateica dārznieks portālā.”

Sākās vēl lielāka kņada. Visi šie gadi, lai mūs nestu cauri kaut kāda dārza dievība?

Tomēr vīri ņēma vārdu un teica, ka informācija taču ir. Visi bija pielikuši savu rādītājpirkstu pie Gobelēna. Ieraksti ir jāizanalizē. Jāsaprot. Tad mēs izdomāsim, kā izveidot rakstu no mums pašiem.

Pēc ierakstu izpētes palika skaidrs, ka katram no 96 ir sava pazīme. Raksturojošā īpašība, mīļākā nodarbe, talants vai spēja. Visi tad nu centās saprast, kā papildināt viens otru. Dibināja kori, amatnieku pulciņu, teātra trupu, pūtēju orķestri, zīmēšanas pulciņu, tautas deju ansambli, kokapstrādes biedrību un vēl daudz ko.

Gobelēnu piekāra pie sienas telpās, ko mazmazdēls bija nopircis skolai “Skaistās acis”.

Tur tas stāv vēl šobaltdien. Taču pēc Lielā Rita šie 96 ir sākuši paši maksāt skolai pamatsummu un vēl mazliet Zintniekam par organizēšanu. Šie 96 ir savā starpā apprecējušies, sadraudzējušies, iepazinušies un saglabā cerību reiz sastāties pareizajā, visharmoniskākajā secībā.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?