“Mīlestība ir buržuāzisks konstrukts?”

Kur paliek tās dienas, kad atceramies savā dzīvē tikai labo?
Kad krāsa ir tikai spoža, priecīga?

Mūsu pozitīvais uzkrājums katrās attiecībās. Atceros, kad klasesbiedrene, kura man patika, man piezvanīja, un man sirds sitās. Taču viņa gribēja tikai uzzināt cita klasesbiedra telefona numuru.

Vai, ka meitene no šaha skolas piedāvāja izbraucienā pie jūras pamasēt muguru, bet man iestājās
tāda pubertātes “man tūlīt asaras tecēs, deguns tecēs, es ģībstu, ja viņa man pieskarsies”, ka es atteicos, sakot, ka man pārāk jūtīga āda. Kaut viņa man patika.

Vai vēl vēlāk – kad man uzdāvināja auskaru ar sirsniņu. Un to auskaru es glabāju kādus 10 gadus, līdz atdevu atpakaļ meitenei, kura jau strādāja nopietnā valsts iestādē.

Visi šie kristāliņi mirdz ar prieku. Es tajos varu atgriezties, kad vēlos.

***
Varbūt tas ir sentimentālisms un romantisms, ka man sirds sažņaudzas, kad kāda sieviete saka: “Bija pirmais vīrs un pirmais bērns, nu ir nākamais vīrs un nākamais bērns”.

Jā, nu it kā es saprotu, ka vīrietim šķiet normāli – “ja jau esam kopā, lai bērns būtu arī no manis”. Taču ko domā bērni no pirmajiem vīriem par šo visu?

Ko domā Amors, Venēra un Afrodīte par šādu konstruktu, ka katrs nākamais vīrs sievietei dzemdējošā vecumā nozīmē vēl vienu bērnu?

Un kādi ir tie vīrieši, kuri spēj audzināt iepriekšējos bērnus, nepieprasot sievietei radīt nākamos no sevis? Vai tādi ir?
***

Dažbrīd šķiet, ka vīrieša ideāls ir tāds vīrietis, kurš sievu mīl kā mīļāko un mīl vismaz 100 gadus.

Vīrietis, kurš ir dvēselē mazliet mākslinieks un var veltīt dzeju, skulptūras, gleznas, dziesmas savai sievai, vienlaikus spējot ieturēt distanci no visām fanēm/pielūdzējām.

Vīrs, kurš garāžā skrūvējot auto, plāno scenāriju nākamajam ceļojumam ar sievu.

Daļai mākslinieku gribas, lai viņus PIELŪDZ, bet, vai vispār ir kas tāds cilvēkā iespējams, lai viņš, objektīvi skatoties, būtu pielūgsmes vērts?