Vīraka kociņa gaismā sabirst zeltainos putekļos liekais. Atmiņas, skumjas, saldskābie virši, kuri stāvēja uz naktsgaldiņa laukos.

Kādas siltas rokas tos reiz saplūca, ielika vāzē, un tad tie vienkārši bija. Lauku mājas vispār man asociējas ar pārlaicīgumu.


Mēs ejam uz priekšu. Taču šeit un tagad arī ir skaisti mirkļi.

Es esmu tik ļoti radies ilgoties pēc koppiedzīvojuma. Ja uz jūru, tad kopā. Ja pastaiga mežā, tad kopā.

Un ne jau tāpēc, ka esmu attiecību cilvēks vai man būtu garlaicīgi ar sevi, bet tāpēc, ka kopā pieredzētais šķiet divtik vērtīgs. No kurienes tāda saprašana?

Vai no uzmanības trūkuma bērnībā, kurš daudziem varēja būt, jo vecāki daudz strādāja 90-to sākumā, vai no tā, ka es tik ļoti cerēju atrast kādu, kurš spētu
skatīties uz vienkāršām lietām ar apbrīnu, būtu ar mākslinieka sirdi, meistara rokām, erudītu prātu, un, galvenais, būtu tik mīļš un jauks kā jau patiess draugs.

Kā naivais zēns Pērļu zvejniekā, tā es atceros savu bērnību. Kad citiem interesēja mans Lego, mans dators, ne mana sirds pasaule. Šis viss ož pēc kāda aizvainojuma uz materiālismu, uz kapitālismu, uz baudkāriem bērniem, kuriem multfilmas interesēja vairāk par gleznām.

Bet es pats gāju līdzi mammai uz klasiskās mūzikas koncertiem bērnībā, pats piekritu toreiz, ka kaut kādā ziņā būšu tā inteliģence, kas pārtiek no estētikas.

Kā intervijā kāds šaha starptautiskais meistars teica: "Kad biju zēns, un 2000-tajos gados ieguvu pirmās šaha grāmatas, tajās bija tik skaistas šaha partijas, ka no tāda skaistuma es raudāju".

Lūk, cilvēki, kuri raud no laimes, no skaistuma, no prieka, no sajūsmas, ir mana mērķauditorija kopradīšanai.


Pēc Ķeltu kalendāra Augusta sākumā būs jau gatavošanās darbi rudenim. Taču tagad var plānot, radīt un domāt. Jātic vairāk, ka manas idejas sanāks ievietot šajā realitātē, jo laiks mainās.