Bijušo sajūtu restaurēšanas darbnīca
Dažreiz šķiet, ka šī sajūta uznāk katru vasaru kopš vasaras, kad palika 13 vai 14.

Gribas braukt uz jūru, spēlēt volejbolu, runāt par grāmatām. Gribas piedzīvojumus, ekskursijas, ārzemju braucienus, dzīvi kojās ārzemēs un daudz, daudz jaunu paziņu un draugu.

Tas parasti notiek dienās, kad ir beigusies skola. Ārā līst. Un es esmu mājās viens.

Tas sākās kādā lietainā vasarā, kad visapkārt runāja par to, ka ir pienākuši saldie sešpadsmit.
Pēc tam tā sajūta visu laiku kaut kur dziļi paslēpusies ir glūnējusi.

***

Man teica, ka daudz kas mainīšoties, ja es sākšu rezonēt ar apkārtni. Tikai daļēji saprotu, ko tas nozīmē.

Man patīk runāt par šahu, grāmatām, mūziku, bridžu, iezemiešu kultūru/ antropoloģiju, patīk visa veida attīstība un sports, izaugsme.

Viens cilvēks ar mani sarunājas par ezotēriku, otrs par datoriem, vēl kāds par šahu. Esmu redzējis, ka cilvēki runā par to, kas viņiem pieder, un kā to apsaimniekot. Dārziņu, auto, māju, dzīvokli.

Man bija interesanti klausīties, kā vecmāmiņas plāno stādīt daudz ko, pat ja man dārziņa pašam nav.

Man kādreiz šķita, ka cilvēka dzīve patiešām ir tik vienmuļa, kā no malas izskatās – raizes par skolas, augstskolas pabeigšanu, mazie stresi darbā, audzinot bērnus, tad kaut kad ap 45 vai 50 bērni ir izauguši un var vairāk dzīvot sev.

Un ko dara tie, kas var atļauties dzīvot sev – vai tie vienmēr ceļas līdz ar sauli, iet skriet, skalojas un
vingrinās baseinā, pēc tam ar suni mežā domā dižas domas?

Kad parkā uz soliņa runāju ar pavisam padzīvojušiem cilvēkiem, viņi mēdz tomēr runāt par saviem mazbērniem, kādas ir viņu profesijas, kur tie bijuši, ko redzējuši. Taču kas ar šo cilvēku pašu, kāda ir viņa dzīve? Kā tas ir, dzīvot pilnasinīgu dzīvi?

Tu strādā, un ir gandarījums, un tas ir labi. Atpūties, un uzkrāj spēkus, un tas arī ir labi.
Mācies, centies, kāp sev pāri, maini ieradumus, audz, un tas arī ir labi. Audzini bērnus, suni un sevi, un arī tas ir labi. Taču kas stāv pāri tam visam? Kāds ir cilvēka dzīves meta – meta līmenis?

Vai es, Tu, viņš, viņa kopumā pēdējā gada laikā ir kļuvusi par labāku cilvēku?

Viena meitene teica, ka ir atmetusi cerības kļūt par labāku cilvēku. Viņa to pateica kā joku, kā ironisku patiesību, ka visgrūtāk ir izmainīt cilvēkam sava rakstura kodolu. Un tas bija tik bēdīgi, kaut viņa to teica ar smaidu uz lūpām. Viņa bija padevusies, iespējams, un bija atradusi aizstājēju tai lielajai idejai. Viņa bija atradusi citu lielo ideju, ko viņai pasviedis bija kāds cits. Un viņa tam bija noticējusi.

Teorētiski mēs taču visi varētu gribēt kļūt katru gadu par labāku sevis versiju, taču aprunāties ar kādu par to, kā viņai vai viņam sokas, reti sanāk.

Dzīvi no eksistences atšķir apzinātības pakāpe. Tik daudz kas ir ilūzija, bez tik daudz kā var iztikt,
taču iekšējā pasaule ar tās refleksiju intensitāti parāda, vai esam uz pareizā ceļa.

Nesen atkal lasīju, ka cilvēkam ir divas pozitīvas pamata emocijas – interese un prieks. Un cilvēks, kurš ir pilnībā sevi sakārtojis, tātad, sanāk konstanti vai nu priecīgs, vai apmierināts, vai priecīgā atpūtā, vai ar patīkamām gaidām uzzināt pavisam drīz ko jaunu un aizraujošu.

Kad man bija pieci gadi, es varēju mēnešiem ilgi ēst kartupeļus ar lētāko eļļu, un tas bija ok, jo bija tik daudz grāmatu, ko lasīt, ka es vienmēr biju ieinteresētā garastāvoklī. Un izaugsmē. Un mani maz, kas varēja ietekmēt.

Vai tad, vienkārši, varētu izdot grāmatas pieaugušajiem, kuras ir tikpat interesantas kā bērniem, kuri
tikko iemācījušies lasīt? Vai varētu salikt savu dzīvi tā, ka mēs visu uztveram no jauna un kā ko interesantu? Ja mēs beigtu melot sev, ka darām kaut ko, jo tā vajag, bet gan tāpēc, ka bailes mainīt ieradumus, tad varētu visu laiku būt šajā izaugsmes, intereses pilnajā procesā.

Un, pie viena, saglabāt smadzeņu plasticitāti visu mūžu.

Ja cilvēkam atņem no viņa dzīves visas ciešanas, visu viņa ego, visas traumas, tad paliek mūžam balta lapa, kura spēj sevi pierakstīt un strauji absorbēt daudz ko. Turklāt gūt prieku. Daudz prieka.

Es tā arī nepabeidzu filozofijas studijas. Interesanti, kā es būtu domājis par šo visu, ja man būtu tas grāds.

Mēs visi apsaimniekojam savu dzīvi. Mums ir ķermenis, kura saimnieks esam. Un laiks, ko tērēt. Mēs visi esam pārtikuši un apdāvināti.

Kā Tu sevi apsaimnieko?! Vai veic pilno apskati reizi nedēļā vai biežāk? Cik minūtes nedēļā esi atvēlējis sev raudāšanai no laimes? Cik, lai smietos?