Baltas sniegpārsliņas krīt pār kāda vīra jumtu pirmssvētku vakarā
Viņš nemaz nezina, ka viņu gaida ciemos

Viņš dzīvo savā prātā, un ir aizmirsis daudz pagātnes draugu,
kuri aizvien atceras viņu

Viņš lasa ziņas, samīļo sievu, iedrošina bērnus,
Bet par sevi ir aizmirsis

Vakarā viņam sāk tirpt roka
Un tā tirpst aizvien vairāk
Līdz viņš paņem rokā spalvu

Un ar to raksta...


Mēs gribējām tik ļoti tikties, tik ļoti satikties. Redzēt viens otra seju. Turēt
viens otra roku. Un katrs mirklis šķita tik tuvs, tik intensīvs. Reibšana vienam no otra. Ķīmija un adrenalīns. Pēc tam palika pieradums, ka
ir jau kaut kas izveidots.

Taču kas ir izveidots?! Uz kādiem pamatiem tas balstās? Mēs tik ļoti gribējām būt kopā. Mūžīgi, laimīgi, ekstātiski, skūpstīties lietū, sildīties burbuļvannā, pēc tam pūkainās segās sasvīst vienā veselumā.

Kad mēs pie visa tā tikām, kas palika pāri, kur ir tā pastāvošā laimes sajūta par to, ka mēs esam? Divi – viņi ir dievi. Viens – viņš tikai aug. Gatavojas savai ģimenes dzīvei.

Viens plus viens ir vienmēr vairāk kā divi. Ja Tu dod no sevis visu, tad summā sanāk septiņi. 1+1=7

Ja Tu kautrējies, baidies vai aizmirsti, tad var sanākt, ka 1-1=0 un
satek asinis mazā podiņā

Kurš bija paredzēts bērnu rotaļlietām


Savākt izkaisītās dusmu, aizvainojuma un skumju šķembas. Dusmās izteiktie vārdi uzspridzina, mājās gariņš iesprūk zem gultas un gaida mieru.

Dari, dari, dari, mīli, rūpējies, domā, dod un cieni. Kāpēc noguri Tu?

Vai arī es esmu jau noguris? No tā, ka dažreiz tā mīnusošana tik intensīva, ka aizmirstas, ka ir bijis arī pluss?

Viss plūst, viss mainās. Kad esi nogājis 20 vai 50 km vienā dienā. Kad prāts slēdzas ārā un miegs pārņem pusnomodā, vai Tu domā par mani?

Vai domā par mani jaunībā, kad zem liela lietussarga ar runča Leopolda emblēmu sēdējām uz terases un dzērām karstu dzērienu, kaut visapkārt gāza lietus? Vai atceries to sajūtu, kad ārā ir vētra, lietus, zibens, taču Tu turēji manu roku, un es jutu pilnīgu, absolūtu mieru, jo biju ar Tevi?

Tev jāsavāc kopā visas atmiņu lauskas un jānospodrina tās. Tik daudz bradāts, sists un pazemots, laiks piedot. Tiem, kas bijuši pirms manis tūkstošiem gadu.

Vai man vienam jānes atbildība par visu, ko jebkad visā cilvēces vēsturē vīrieši sievietēm darījuši? Vai man vienai jānes vaina par katru sievieti, kura, neprotot izstāstīt, vai negribot izstāstīt, kas patiesībā notiek, aizbildinājusies ar galvas sāpēm?

Vai mēs, esot vienā veselumā, varam sadziedēt nieka divas sirdis? Ir, kas centušies veselu nāciju vai ciemu dziedēt, un ir, kam tas ir sanācis. Taču mums ir tikai divas sirdis. Kāpēc tās tik ļoti, smeldzīgi sāp?

Kāpēc vainot otru, kaut otrs tikai atgādina kādu, kurš pirms vairākiem gadiem vai gadu desmitiem bijis riebīgs? Greizie spoguļi rāda, ka pēdējais laiks tajos iestatīt saules kaķu tīrīšanas iekārtas. Atceros tikai labu vai aizmirstu. Pirms tam no tā mācoties.

Tie slīcēji gremdē arī citus, kas sniedz palīdzīgu roku, jo ne jau dzīvot viņi grib. Viņi ienīst pasauli, kas likusi viņiem slīkt. Un viņiem skauž, ka ir citi, kuri peld krējumā pa virsu. Peldēt prot tajā tumsas audumā.

Atrodi savu lielāko smagumu savā sirdī un izgaismo to. Celies augšup.

Uz vecumu sirmgalvji turas kopā, pat ja seksa vairs nav. Viņi zina, ka 1+1= 7, un ar mīlēšanos tam sakara arī var nebūt. Viņi grib dzīvot.

Saimnieks meklē saimnieci vienkāršās lauku mājās, lūdzu, esi dievcilvēks,
ar to man pietiek. Dzīvosim draudzīgi. Jebkura mīlestība, ja vien tā ir bez nosacījumiem, silda pavardu. Atplaukst celmi, aug griezdamies akmeņi. Tajos parādās sula un augļi.

Es gribu ar Tevi radīt ģimenes mūžīgo uguni. Un iedot to nākamajām paaudzēm. Vai šie vārdi ir saprotami? Slava vitalitātei.