Vēstule kādam jaunajam ne-dzejniekam
Čau! Prieks, ka aizvien Tavi Ravioli ir garšīgi. Tie mazie domu graudiņi, kuri manu acu priekšā parādās pēc Tavu tekstu izlasīšanas.

Man ir vairāki komentāri. Pirmkārt, es domāju, ka ir viegli rakstīt, esot jaunavim. Es neko nezinu,
bet ir droši, tā runā, ka vīrieši apgādā sievietes, un sievietes sagaida lološanu un aplidošanu, un kas tad paliek no Šekspīra pāri, ja tas iemīlas? Tāpēc raksti, raksti, kamēr esi brīvs no sievietes stingrās rokas, kura paģēr Tev viņu ietvert ar tādu uzmanības apjumi, ka pašam paliek mazāk, daudz mazāk.

Un to pašu var teikt par vecākiem, par atbalstu, par visu, kas Tev dod pamatu zem kājām. Lai lidotu, vajag vai nu pamatu, vai propelleru, taču vislabāk abus. Ar propelleru vien var aizlidot par augstu un ņemt Ikara galu.

Viss, kas velk pie zemes, var būt gan labs, gan ļoti labs, taču tomēr, pārejas posmā, varu ieteikt izbaudīt savus atlikušos 6 gadus. Un tad vēl – atceries, iekārto dienasgrāmatas, lai atcerētos sevi šajā laikā. Es Tavā laikā lasīju un rakstīju ļoti salkanus un hiperjūtīgus tekstus. Man teica, ka par salkanu. Tomēr tas bija tas tīrradnis. Labi, varbūt 16 gados, tad biju vēl tīrāks. Es neesmu redzējis Tavu 16 gados rakstīto, taču šis arī šķiet tīrs diezgan.

Taču kaut kas tajā visā ir vairāk kā svarīgs. TEV IR JĀMĪL rakstīt un sevis uzrakstītais jāciena.
Tā ir visu liksta, ka vienmēr var labāk, taču to, kuri uzdrošinās rakstīt, ir tik maz, ka labi ir jau tagad. Es esmu pietiekami pieredzējis jau tagad. Tā būtu jādomā.


Katrs mēs esam unikāls, taču ir tikai daži, kuri izprot, cik ir svarīgi savu unikalitāti izprast un izteikt vārdos, kas skan patiesi, taču saprotami. Ja TEV ir kaut viens cilvēks, kurš Tevi saprot, ar to pietiek.
Tāpēc ir dzejnieki, kuri raksta tam vienam cilvēkam. Un viņiem pietiek. Un tas arī ir labi.

Es atzīšos, lai arī esmu studējis filoloģiju relatīvi daudzus gadus, es dzeju nesaprotu ar prātu. Tādā līmenī, lai būtu par dzejas konsultantu. Tāpēc es varu tikai ieteikt, ka lasi daudz, raksti vēl vairāk un ej pasaulē. Mijiedarbojoties ar pasauli mēs paliekam jaunāki. Sasniedzot bērna vecumu, mēs sākam
rakstīt, dejot, zīmēt, izgudrot un kāpt kokos. Sasniedzot zīdaiņa vecumu, mums vairs nav izpratnes
par visu to drazu, kura mums uzkrauta gadiem cauri ejot. Pagriez savu pulksteni!


Es nezinu, kā bija dzīvot tajā laikā, kad no dzejas varēja paēst, bet nu ir citi laiki. Tāpēc būt par 100% dzejnieku ir liels luksuss(lux – gaisma). Jo lielāks dzejnieks esi, jo vairāk gaismas no TEVis nāk. Ja vien saturs un forma arī ir gaisma. Ai, Tu jau tāpat saproti, ko es domāju.

Es arī tagad skatos seriālu par jaunu mākslinieci, kura grib tapt liela un beigt strādāt citus darbus.
Tie sapņi ir lieliski. Par to var apskaust, par to var sašust, bet kritizēt ne.


Ja Tu raksti par mīlestību, Tev ir jābūt labām attiecībām ar sievietēm. Tādu dzejnieku dzeja, kuri
vēlas atriebties vai žultaini izteikties par sievietēm, ir kā piedegušas bietes. Smird pa gabalu. Pat ja to kāds publicē, un tas ir uzrakstīts ģeniāli. Vispār, nav jau visiem obligāti jādzejo par mīlestību. Taču bez tās viss ir mazs.



Man būtu varbūt vēl daudz ko teikt, taču katrs spodrina savu grābeklīti, pirms uz tā uzkāpj. Tāpēc mana pieredze var būt kā lodes vilciens – paiet garām, skaņa bija, klusums pasaka vēl vairāk.