“Es esmu valzirgs, es esmu kalns”
Vakar saņēmu Tavu vēstuli, kamēr pats atpūtos sanatorijā. Tu raksti par jauno darba vietu, par paziņām, draudzenēm, par kafejnīcām un lokāliem, ko apmeklē. Tu esi vēstuli iesaiņojusi čaukstošā papīrā ar zeltītām maliņām.

Bija sajūta, un aizvien ir, ka Tu raksti laikam, kad es biju cits cilvēks.
Kā man darīt, kā mēs justos, ja aizgājušo dzīvju paziņas sāktu rakstīt mums uz tagadējām pastkastītēm, un mēs saskartos regulāri ar to, kādi esam bijuši pirms?

Taču man ir daudz labu jaunumu. Tilts uz 23. gadsimtu top ne tikai manā prātā, bet nu jau daudzu cilvēku idejās. Vēl vakar redzēju, kā onkulis stāstīja, kā mēs pabarosim 12 miljardus cilvēkus ar ļoti veselīgu pārtiku.

Un tad ir citi cilvēki, kas rīko brīvdabas skolas, dabas skolas, kur bērni mācās šeit un tagad vidē. Viņi no māliem cēla mazas mājiņas, taisīja podus un vēroja putnus, kad tie rudeņos tramīgi grasījās doties prom. Tāpat kā bērni.

Es arī esmu atradis domubiedrus. Vismaz es ceru, ka šoreiz neesmu kļūdījies. Velns spēlējas detaļās, un līdz detaļām vēl neesam nemaz tikuši.

Varbūt mēs vēl tiksimies. Pēc 30 000 gadu vai agrāk. Taču tikpat labi var būt, ka mēs bijām tikai paziņas, kuras lika pārāk daudz cerību viena uz otru, un tā arī mēs neiepazināmies to dažu gadu laikā.

Katrai dvēselei ir kāds kodols. Pārējais ir svešas drānas. Es esmu sapratis, ka biju daudz svešu drānu savācies, lai mani neatpazītu. Bet tad izrādījās, ka visi atpazīst tik un tā. Lieki, ļoti lieki. Taču es mācos.

Vēl kāds vakar teica, ka indi varēs izsūknēt, ja no visas sirds no tās gribēs atbrīvoties. Pagaidām tam vēl neticu. Laika ir tik maz. Vai TU būtu gatava atdot roku par vislielāko grēku pret savu dvēseli? Vai Tavs prāts vispār saprastu, ko nozīmē vislielākais grēks?

Saka, ka rudens daudzus aiznesīs uz aukstajām zemēm, bet daļa saspiedīsies kopā tik cieši, ka uzkarsīs un garaiņu veidā veidos karstu tvaiku, kas radīs jaunu sfēru ap dzīves telpu.

Lai arī kas notiktu līdz vilku mēnesim, sapņu pasaulē mēs visi varam būt sevis labākās versijas jau tagad.

Sūtu sveicienus tam atmiņu Kristāliņam, kurā Tev patīk daba, mežs, koki, upes, kurā Tev patīk krīvu zināšanas un tautasdziesmas, kuras vēl nekad neesi dziedājusi.

Ideja par Tevis svētumu kaut mazliet pārklājas ar realitāti, es zinu. Taču kam vajadzīga dzīve, ja ir sapņi, kuros varam izspēlēt visas realitātes pirms tās uzglūn no kādas brūkošas pils?

Atbildes atnāk pašas, ja tās ļoti cītīgi nemeklē.