Saulriets tuvojas, un mūsu mašīna ripo uz priekšu ar vismaz 130 km/h ātrumu.

Mēs tuvojamies lielākajam ezeram Latvijā. Un ienirsim tajā dziļi, dziļi līdz dibenam. Tad mēs spēlēsimies smiltīs ar visiem akvalangiem mugurā, un par skaistām smilšu pilīm ezera bruņurupuči mums aizdos žaunas.

Kārtīgi izspēlējušies daudzus metrus zem ūdens un ieguvuši jaunas spējas, mēs, sapratuši, kā dzīve rit tur – dzelmē – varēsim atgriezties virszemē ar jaunām zināšanām.

Viss ir tik krāsains un žilbinoši dzīvs. Tu nolec ar izpletni un jau prasies atkal augšā. Adrenalīns visdziļākajā meditācijā pārņem telpu, un apziņas vietā mainās istaba. Atverot acis, tajā mazi trusīši mizo rabarberus un gatavo kūkas pirmā septembra svētkiem.

Velns atver cirku blakus kapsētai, un, saudzējot dzīvniekus, cirkā strādā tikai mehāniskas lelles, kuras veic dažādus trikus ar kārtīm, bumbiņām, un vislabāk praktizē sairšanu smalkos kosmiskos putekļos.

Kas nav redzams, top sajūtams. Kas nav sajūtams, tas biedē sapņos. Kas sapņos mūs liek mierā, piezogas klāt kāpjot kalnā, un kā melns akmens velk uz leju.

Vai daudz lietuvēnu salīduši pieliekamajā, traucē Murim peles ķert? Vai trepes uz debesīm Pēgass aizvedis remontam?

Kaut kur dziļi mātes Zemes sirdī mazs meža rūķītis spēlē domino ar sevi un vienmēr vinnē. Viņa kristāla lode rāda rokās sadevušamies cilvēkus, kas stingri sakrampē pirkstus, līdz siltums kā vilnis izplatās pār Zemi.