Eos ([info]eos) rakstīja,
@ 2021-07-08 12:27:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Valstība - tas esmu es!
Viņai ir violeta matu lenta. Un kaklā kulons ar delfīnu. Viņa strādā bērnu leļļu teātra muzejā. Viņa prot pastāstīt par katru lellīti no galvas, kā arī izrādīt video ierakstu kolekciju ar izrādēm.

Daudz dažādu notikumu, ko noklusē lielie mediji, bijuši leļļu teātra vēsturē.

Viņa pati tikai mācās kultūras akadēmijā kultūras vadību. To, kā kultivēt visu sabiedrību kādā noteiktā virzienā.

Tuvu bērnu leļļu muzejam ir laikmetīgās mākslas muzejs, kurā regulāri notiek plaši pasākumi un izstādes. Viņa tos bieži apmeklē pēc darba.

Vēl viņa lasa daudz grāmatu, un raksta ikdienas novērojumus mazā piezīmju blociņā. Tajā ir arī daudz sazīmētu smuku, mazu puķīšu uz lapiņu malām. Viņa ir pabeigusi kursus filozofijā, politikas vēsturē, loģikā un teksta analīzē. Viņa prot citēt Himleru un Gēbelsu, lai zinātu, kā strādā propaganda.

Bet nu vispār brīvajā laikā viņa brauc uz Klaipēdu audzināt un rotaļāties ar delfīniem.

***


Tas bija tajā dienā, kad aizstāvēju maģistra grādu pedagoģijā. Es teicu runu, kurā bija daudz klišejisku vārdu par to, ka katram cilvēkam vismaz ceturtdaļa laika jāvelta ģimenei. Un paplašinātās ģimenes jēdziens ietver arī savu māsu un brāļu bērnus, savu māsīcu un brālēnu bērnus, kā arī tos bērnus, kas mums tā arī nekad nepiedzima, bet kurus ļoti gaidījām.

Runa bija ļoti īsa, kādas septiņas minūtes. Lai konferencēs top lielas runas, te es vienkārši gribēju saņemt diplomu par padarīto darbu. Taču bija ieradušies ap divsimt cilvēku aktu zālē klausīties. Un es sajutos savādi, kas tad nu man tagad būtu jādara. Paliku pie plāna un sagatavotās īsās runas.

Cilvēki aplaudēja. Profesori jautāja manu viedokli, kādu es redzu skolu pēc piecdesmit gadiem? Teicu, ka šī pieeja, kas mums ir, par bērn-vadītu skolu, kurā skolēni ar ļoti līdzīgām interesēm apvienojas domubiedru grupās, un tad triecientempā mācās uz priekšu tēmu blokus, ir sevi pierādījusi, ka tuvākajā laikā diez vai, ka kas labāks atradīsies. Jāturpina viesskolotāju tradīcija. Skolā jāmāca visiem profesiju pārstāvjiem, kas vien spēj sakarīgi un saprātīgi runāt.

Nobeigumā bija joks par to, ka katrā bērnā slēpjas Amerika. To jāpalīdz bērnam sevī atklāt. Bērni jāaudzina ar pārliecību, ka viņi visi ir ļoti talantīgi. Un jāpalīdz bērniem tie talanti atrast, pirms pienāk pilngadības un sevis nodrošināšanas laiks. Mazuma laiks, kad bagātību mērīja naudā, sen ir beidzies. Tāpēc pārticības laikā, kad bagātība ir daudzdažādība, ar kuru sevi un citus vari darīt laimīgus – tā ir iespēja visiem. Atrast profesijas, amatus ar ko darīt laimi, prieku, gandarījumu sev, sabiedrībai un dvēselei.

Drīz pēc grāda iegūšanas notika arī pārvākšanās. Es mammai noīrēju lielu dzīvokli Liepājā. Tur viņa uz terases dzēra no rītiem kafiju un pie datora rakstīja par jaunajiem koncertiem Lielā Dzintara koncertzālē.

Darbs augstskolā bija dažādu izaicinājumu pilns, jo studenti regulāri nāca klajā ar priekšlikumiem par to, kā vēl labāk salāgot teoriju ar praksi. Kā bērniem, studentiem un arī visiem docētājiem radīt vidi, kurā viņi bez liekas kautrēšanās var runāt par to, kas notiek reālajā dzīvē, pat ja tā praktiski nekad nesakrīt ar grāmatās aprakstīto.

Grāmatas jau pedagoģijā regulāri jāpārstrādā, paaudzes nomainās, tehnika nomainās, bet paliek bērnu zinātkāre, ko jāspēj kā ar tādu palielināmo stiklu koncentrēt kādā virzienā, lai bērns jau no 14 gadu vecuma var strādāt par laboranta palīgu, asistentu teātrī vai vismaz inženiera pavadoni. Tas nozīmē strauju un centrētu izglītību 6 – 14 gadu vecumā. 9 gados jāiemācās tas, kas kādreiz divpadsmit gados.

Vienmēr atrodas fanātiski bērni - tiem jāpielāgo iespēja mācīties pat sešreiz nedēļā. Ir, kas jau divpadsmit gadu vecumā grib rēķināt integrāļus, ir, kas grib braukt ar traktoru un projektēt pazemes pilsētas.

***


Apvienošanās un integrēšanas laiks bija uzņēmis apgriezienus.
Sievietes vairs no vīriešiem nebaidījās, bet gan ar tiem draudzējās. Vīriešiem lepnums bija būt par daudzbērnu tēvu. Priekšniecība darbā deva bonusus tiem, kas veda praksēs savus bērnus, lai tie turpina vecāku apgūtos arodus.

Cilvēki atrada iespēju sadarboties arvien ciešāk un dažādāk. Cilvēki viens otram uz ielas vēlēja jauku dienu un uzsmaidīja.

Bija pagājuši tikai piecpadsmit gadi, kopš uz ielām pazuda noziedzība, bet pa šo laiku sabiedrība no kauslīga, paštaisna, mazliet egoistiska sākumskolas bērna bija izaugusi līdz renesanses jaunietim ar plašām interesēm, pieredzi vairākās nozarēs, valodu, dabaszinību zināšanām, un, galvenais, cilvēkmīlestību.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?