Kaut kā viss notiek mazliet paātrinātā tempā, un tas ir saprotams, jo LV trūkst skolotāju. Tāpēc arī visi varētāji tiek aicināti no manas studiju programmas uzreiz strādāt.

Mazliet apbrīnoju jauniešus, kas var jau 19-20 gadu vecumā iet pie bērniem un mācīt. Par drosmi, par uzņēmību, pacietību.

Pedagoģija man nekad nav šķitusi pakalpojums, tāpēc to konveijeru, kas ir lielās skolās, man grūti saprast. Klases, kur ir vairāk par 20 bērnu - arī.

Tādā ziņā valodu skolotājiem ir vieglāk, jo tur pat šī brīža kārtība paredz dalīšanos grupās.

Varbūt ir tā, ka kaut kas sistēmā man šķiet "pa fikso". Kā pie kurpnieka - ja gribi savu modeli un kvalitatīvu, tad maksā un gaidi. Ja pēc štampa un pa fikso, tad būs ātrāk un lētāk. Un tad ir meistari, kuri atsakās taisīt tos "pa fikso".

Kā lai tiek līdz tādam prestiža līmenim, ka Tu kā skolotājs vari justies kā meistars, kurš var diktēt savus noteikumus un atteikties no fiksajiem darījumiem?

Protams, ārzemēs ir tāpēc privātās skolas ar mazāku bērnu skaitu klasē, ar lielu mēneša maksu un daudz augstāku kvalitāti. Taču es plānoju palikt LV vismaz vēl dažus gadus.