Priesteris
Pilsētiņā ieradās rūķi un lūdza pilsētas mēram dot atļauju uzcelt atrakciju angāru.

Mērs bija pārsteigts par šādiem tāliem ceļiniekiem, tāpēc atļāva. Ar noteikumu, ka rūķi var palikt tikai trejus mēnešus.

Celtniecības vietai izvēlējās kādu kalnu, kura galā reiz bijusi baznīca.



Rūķi izsauca papildspēkus, un pēc nedēļas jau bija ielikuši pamatus angāram. Angārā rādīšot brīnumus, tāpēc tam jābūt lielam un izturīgam. Tā lielums bija milzīgs - vairāk kā simt metru garumā, un četrdesmit metru platumā.

Pilsētiņa bija tiešām maza, kādi divi tūkstoši iedzīvotāju. Tāpēc šādas celtnes būve piesaistīja lielu uzmanību. No augšas ieradās tūristi gaisa balonos, kuri novēroja, ka daži duči rūķu no rītiem krauj, mēra, dzen mietiņus zemē, un vēl ģeometriski akurāti krauj akmeņus konkrētās vietās.

Angāru cēla vairākas nedēļas. Pārsvarā no akmeņiem, kurus atveda. Un tad no koka, māliem, betona, un noteikti kaut kā vēl, ko definēt parastie cilvēki neprata.

Kad angārs bija pabeigts, ieeja tika piedāvāta visiem pusaudžiem un vecākiem. Ieejas maksa bija grozs dārzeņu.





Angāra iekšpusē bija pilnīgi pelēkbalts jumts, un zemes krāsas pamats. Varētu domāt, ka zeme bija pamats, taču kājas uz šī pamata bija vieglas, jo vieglas.

Cilvēki devās angāra malā, kur būdiņā rūķis vilciena vadītāja uniformā deva talonus atbilstoši tam, kādu virzienu apmeklētājs izvēlējās.

Kā piecu dimensiju kinofilmā, apmeklētājus pavadīja uz sīkākām istabām, kuras tomēr arī bija kā mazas zāles. Katrā no tām izrādīja filmu atbilstoši talonam.

Taloni bija dažādās krāsās - pelēks, zaļš, dzeltens, brūns. Un tad bija sudrabains, zeltains talons. Un vēl citi. To atšifrējums bija saistīts ar Zemi, un laika apstākļiem.

Apmeklētājs, kurš izvilcis sudrabainu talonu, nonāca zālē, kur zibeņoja, lija lietus, bija patīkami silts, un tālumā ganījās aitas. Šī noskalojošā sajūta kņudināja, pērkona dunoņa iedvesa bijību uz Dabu, mazs māla soliņš ļāva vērties telpas augšpusē, no kuras gāzās lietus.

Daudziem patika šī zāle, jo tur bija pretmetu savienojums - varēja izlīt, izmirkt, salīt, taču tas bija patīkami.

Daži taloni bija lielākā daudzumā, citi bija retāki.
Tie, kas zināja, tie nosauca krāsu, un viņiem iedalīja tādas krāsas talonu. Tie, kas bija pirmo reizi, paņēma kādu no taloniem, ko piedāvāja kā pamata komplektu.

Platīnblonds talons vēstīja: "Ziemas prieki, siltums, ceļš uz sevi, lielie brūnie ir draudzīgi".

Tas veda uz telpu, kur ļoti spēcīga sniega vētra sitās sejā, ceļš veda kalnā, bet kalna galā divi lāči bija uzcēluši telti un piedāvāja karsto upeņu dzērienu.

Pašā pilsētiņā pamazām kļuva aizvien mazāk vietas visiem tūristiem, kuri vēlējās uzkavēties arvien ilgāk un ilgāk, lai izmēģinātu visus talonus. Šķiet, krāsu kombinācijas bija bezgalīgas. Katra nianse deva ko jaunu realitātē, uz kuru ieveda vilciena formā tērptie biļešu pārdevēji.

Rūķi, tajā pat laikā, veda ar furgoniem vien prom ietirgotos dārzeņu kubikmetrus.

Tomēr reiz bija cilvēks, kurš iebrauca pilsētiņā satikt savu vecvecmāmiņu. Un kurš bija vienaldzīgs par rūķu piedāvāto atrakciju, kas bija pārņēmusi jau teju visas valsts prātu.

Jau bija iznākuši bukleti ar interesantākajiem stāstiem par krāsu salikumiem un zālēs piedzīvoto.

Atbraukušais cilvēks, kad viņu aicināja radi apmeklēt rūķu angāru, noteica:

"Vai tad zināt? Rūķi piedāvā to, kas jums jau ir.

Jūs tikai esat aizmirsuši prasmi radīt savas mājas it visur, kur ejat, tāpēc meklējat šo māju sajūtu tajā gadalaikā, vecumā un situācijā, kurā maģijas bija visvairāk. Tomēr katra atmiņas atcerēšanās vien attālina Jūs no tā, ka Jūs prastu radīt sevi no jauna."

Cilvēku neviens nesaprata. Domāja, ka augstprātīgs. Taču viņam bija vienalga.

Vecvecmāmiņas apmeklējums arī bija ceļojums laikā, taču, atšķirībā no atrakcijas, divos virzienos vienlaicīgi.