Tad nu mēs varam doties ceļā I daļa ( 6 lpp)
-Tad nu mēs varam doties ceļā. Šis portāls ved uz manu civilizāciju.

“Vai atpakaļceļš būs? Ja nu es gribēšu atgriezties pavisam drīz?”

- Mēs neveicam atmiņu dzēšanu. Iegūto pieredzi varēsi noarhivēt, mēģināt ielikt plauktiņā “pagaidu”, vai citādi izmantot. Viss ir īsts.

“Taču fiziski portāls atpakaļ ir?”
- Jā, Antarktīdā. Taču mums ir helikopteri, kas nogādās līdz tuvākajai pilsētai ar lidostu.

“Labi, dodamies. Es uzticos, ka Tu man parādīsi ceļu abos virzienos.”
- Protams

“Tomēr, kāds Tev ir labums, divas nedēļas mani iepazīstināt ar to visu?”

- Mēs gribam saprast, kā mainās smadzenes un domāšana pēc mūsu valsts apskatīšanas. Mēs lūgsim Tev izpildīt divas stundas garu testu šo divu nedēļu beigās.

“Skaidrs”


Viņi iegāja portālā. Uz brīdi apziņa viņam pārgāja miega stāvoklī. Viņš sajuta, ka maņas kļūst perifēras. Viņš varēja redzēt uz visām pusēm vienlaicīgi. Sajust tās smaržas, kas patika vislabāk.

Viņš planēja gaisā, tad redzēja tuvojamies skaistu mežu. Meža attēls pietuvojās, tad bija jūra, tad pļava.

- Šīs bildes ir tikai, lai nomierinātu Tavu psihi. Patiesībā mēs ceļojam cauri laiktelpai. Lūdzu, vēl uzgaidi.

“Skaidrs”

Viņi izkāpa tumšā vietā ar mākslīgo apgaismojumu. Divkājainas Būtnes plūda no portāliem uz maziem vagoniņiem ar numuriem.

Arī viņi iekāpa vienā no vagoniņiem ar virzienu un skaitļa atšifrējumu.

- Sākums būs pavisam vienkāršs. Es aizvedīšu Tevi uz Tavu viesnīcu mūsu valstī. Tu vari uzdot jautājumus, kamēr braucam. Un vispār vari jautāt.

“Mhm”

***

Vagoniņš, lai arī varētu traukties ātri, plūda kā magnētisks, lēns vilciens. No mākslīgi apspīdētās telpas viņi tuvojās kaut kādai ārpasaulei.

Ārā bija ļoti līdzīgi – mākoņi, zaļas debesis, tikai divas Saules.


Viņš uz Zemes bija bijis parasts ģeogrāfijas skolotājs. Taču viņam interesēja, kā ir būt citur, kā uztvert īstenību dažādu cilšu, tautu, iezemiešu acīm. Viņam šķita, ja būtu bijis daudz naudas, viņš izvēlētos antropologa profesiju, apceļotu džungļus un rakstītu daudz, daudz pētījumu. Par to, cik maz vajag dažiem, lai būtu laime. Un cik bezgalīgi daudz gribas citiem, lai būtu laimes butaforija.

Viņa skolotāju turpināja vest ar vagoniņu uz pilsētas centru.

Pilsētā bija tikai divstāvu mājas. Tā šķita kā mežs saplūdis ar pilsētu.
Varbūt tas bija mākslīgais mežs. Taču koki, skvēri, alejas, lapenes bija katrā kvartālā. Uz ielām bija automatizētas mašīnas, vagoniņi. Visas mājas bija vai nu baltā, vai dzeltenā krāsā. Vismaz šajā rajonā.

Viņi piebrauca pie kādas kotedžai līdzīgas ēkas. Durvis atvērās pašas, automatizēti.

Viesnīcas administratore izskatījās pēc ļoti simetriski veidota jauna cilvēka. Mazās peļastes sinhroni gulēja pāri pleciem. Vaigu bedrītēs, ieraugot ienācējus, iegūla smaids.

Viņam ierādīja istabu ar skatu uz publisko baseinu. Ārā bija daudz zaļā, bija cilvēkveidīgas būtnes vasaras kleitās, biksēs, salmu cepurēs.

Viss izskatījās samērā ierasti, tikai tā sajūta, ka mežs saaudzis organiski kopā ar pilsētu. Un divas saules.

Pati pilsēta izskatījās liela. Taču tas, ka tajā bija tikai divstāvu ēkas, to padarīja ārēji mazu un mīlīgu. Vagoniņi savienoja pilsētu, līnijas bija uz ielām un pazemē.

Būtnēm bija mājdzīvnieki, taču tie staigāja bez pavadām.

Skolotājs jautāja, vai var doties uz muzeju. Pavadone teica, ka, iekāpjot jebkurā vagoniņā, uz ekrāna var uzrakstīt gala mērķi. Un tas aizvedīs.

Vagoniņi bija gan lielāki, gan mazāki. Taču tie uzradās tādās kā mini stacijā. Sākumā bija spoža gaisma, pieturā ar spožu gaismu pie soliņiem parādījās vagoniņš.

Muzejā bija par valsts apvērsumu. Pirms daudziem tūkstošiem gadu, reiz bija dažādi ienākumu līmeņi iedzīvotājiem. Bija informācijas kontrole un gaisspēju kontrole.

Taču tad bija Notikums. Pēc Notikuma visa manta tika pārdalīta uz visiem valsts iedzīvotājiem. Pēc vidējā aritmētiskā principa. Visi saņēma valstī vienādu nodrošināto minimumu.

Ja palika pāri, tas nonāca atpakaļ valsts kasē. Situācija, ka kaut kā varēja pietrūkt, bija izslēgta.

Daudzi sāka nodarboties ar uzņēmējdarbību, jo nu tā bija pieejama visiem. Visi varēja atvērt savus veikalus, pārdot un pirkt. Jo visiem bija nauda.

Pēc tam iedzīvotāji saprata, ka ir interesanti radīt un pētīt. Uzplauka zinātne, māksla, sports.

Trīs vai četru paaudžu laikā situācija normalizējās. Jaunā kārtība paredzēja, ka katram iedzīvotājam no pirmās dienas līdz pēdējai ir supervizors.

Visu mūžu, kas šīm būtnēm bija ap divi tūkstoši gadu, bija iespēja ar kādu sarunāties par jēgu, par emocijām, par atskārsmi.

Šis režīms tika ieviests, jo atklāja, ka visām būtnēm ar dvēseli ir sargeņģeļi. Taču tā kā eņģeļiem nevarēja samaksāt, jo tie nebija iemiesoti, tad eņģeļu darbu sāka pildīt pieredzējuši palīgi, kuri varēja nodrošināt sarunas pie tējas reizi mēnesī.

Muzejā bija lielas kartes. Tajās tika parādīts, ka sākumā visi tika aizdzīti dzīvot laukos. Pilsētas nolīdzināja līdz Zemei, tikai infrastruktūru daļēji atstāja. Desmit un divdesmit stāvu māju vietā uzcēla divstāvu mājas.

No veikaliem pazuda viss, ko cilvēki bija ēduši līdz šim – pupiņas, olas, sviests, makaroni. Veselības iestādes sludināja, ka jaunā mode ir sastampāti augļi ar ūdeni. Vēl drīkstēja ēst sēnes, kastaņus, drīkstēja ūdenim pievienot dabiskās krāsvielas.

Bija lērums lietu, kas tika izņemtas no veikalu plauktiem, tā vietā
Sludināja modi kļūt gaisīgākam.


Gaiss, precīzāk sakot, ēteris bija pārņēmis realitāti pēc Notikuma.
Visi runāja par ētera tīrību. Ēteris bija kļuvis svarīgāks par skābekli un oglekli.

Iedzīvotāji varēji speciālās gultās apgulties un izmērīt sava ētera kvalitāti. No ētera jaudas bija atkarīga spēja sazināties ar citiem. Bija atkarīga organisma veselība. Ar pietiekami daudz ētera varēja materializēt priekšmetus, un tad tos atpakaļ nodot glabātuvēs, kur tos saspieda par ēteri, ja tie bija nokalpojuši savu laiku.

Ēteris bija kā mīcāma mīkla, kā izejviela, no kuras visu varēja veidot.

Taču iedzīvotāji nenoslāņojās vai nedzinās pēc vēl vairāk ētera. Jo tāpat, ja kaut kā trūka, veikalā tas bija. Ēteris tikai bija ērts veids dabūt uzreiz, tā vietā, lai tērētu laiku dodoties uz veikalu.


Skolotāju piesaistīja kāda dinozauram līdzīga zvēra attēls.

Gide paskaidroja: “Mēs ticējām, ka tādi eksistē, tāpēc arī tādi bija. Kolektīvā apziņa bija radījusi mītus par pagātni. Kopš regresīvā hipnoze un DNS analīze kļuva par vispārpieņemtu praksi, iedzīvotāji saprata, ka ar viņiem ticis manipulēts. Šis zvērs ir par atgādinājumu, kādi fantomi var dzīvot mūsu ēterī un pat pārtikt no tā, ja mēs ļaujam”.

Skolotājs jautāja, kas tas par nodalījumu muzejā: “Nākotnes tukšuma telpa”.

Gide paskaidroja, ka tajā atrodas liels projektors, kurš ir vienlaikus arī realitātes simulators. Kamēr iedzīvotāji ticēja nākotnei, tikmēr tie dzīvoja sērās un skumjās. Jo daļai no tiem bija iespaids, ka tagadnē kaut kā trūkst. Un tad, tā vietā lai uzlabotu tagadni, viņi dzīvoja nākotnē.

Ieejot šajā simulatorā, uz ekrāna parādījās projicēts daudzdimensiju attēls. Visu, kas notika, kas tika realizēts, bija jāpaveic tai būtnei, kas iegājusi simulatorā, vienai pašai. Simulators parādīja, cik dienās var ar divām rokām un īsu saujiņu robotu-palīgu uzcelt māju, cik bibliotēku, cik kosmosa kuģi.

Tas bija ļoti ilgi. Un filma ritēja uz projektora lēni. Parasti šādas filmas skatīšanās tiešā vai pārnestā nozīmē sagādāja galvas sāpes, tāpēc šis nodalījums muzejā atstāts kā paraugs. Kādreiz tika dzīvots galvas sāpēs teju visu laiku.


Tālāk muzejā bija mākslas salīdzinājums. Kādas gleznas, romāni, tepiķi tika darināti pirms Notikuma un pēc.

Daudz vieglākas tēmas. Vai, daudz filigrānāki raksti. Mazāk būtnes attēloja pašas sevi, vairāk vidi. Daba atkal kļuva noteicošā mākslas darbos. Būtnes priecājās un pateicās par iespēju dzīvot valstī.

Skolotājs iekāpa vagoniņā un devās atpakaļ uz jaunajām divu nedēļu mājām hotelī. Kaut nu ārēji tā bija maza mājiņa ar baseinu.

Pirms atvadīšanās skolotājas prasīja Gidei: “Kas ir ar tām divām saulēm? Man šķiet, tās vienmēr spīd”.

- Jā, viena uzlec austrumos, otra rietumos. Un tā tās ceļo pāri debesjumam. Parasti mājā ir viena tumšā istaba. Tajā ir ierīkoti slēģi pie logiem. Un trokšņus izolējošs materiāls ap sienām.

Pie mums vienmēr spīd kāda no saulēm. Tas ir citādāk kā pie Jums. Jā.

Skolotājs saritinājās tumšajā istabā. Kaut hotelī no patiesas tumšās istabas bija maz. Tikai melni aizkari.


***


Nākamajā rītā skolotājs vēlējās, lai viņam gide izrāda kādu no valsts skolām.

Taču izrādījās, ka skola sāk darbu 5.00. Tāpēc, nogulējis līdz pat 8.00, viņš devās izbraucienā uz mežu un upēm. Gide devās līdzi.

Savā ziņā viss bija saprotams – būtnes airējās pa maziem kanāliņiem lejup no kalniem, stūrēja, smējās. Viņi divatā ar Gidi iekāpa miniatūrā piknika laivā ar stabilizatoru. Tūristu laiva, jo bez iespējas apgāzties.

Ūdens bija silts. Daudz zaļā, pelēkā un oranžā. Savādi, violeti krūmi auga upes malās. Gide pastāstīja, ka krūmu zaros putni vij ligzdas un sadziedas.

Makšķerēšana bija kas pilnībā izzudis. Zivju ēšana tika pielīdzināta kanibālismam valstī jau sen.