Dzejas dienas
Esmu ar nobīdi laikā, tikai tagad izlasu dzejas dienu žurnālu.

Intervija ar Eipuru, ko veic kolēģis Salējs, raksti no Jansones, par Zālīti...

Ir tik labi, ka šeit ir šie cilvēki, ko es pazīstu.

Tas rada sajūtu, ka aizvien dzīvoju Latvijā.


***

Tas rada jocīgu sajūtu, ka pēc 30 gadiem, iespējams, Uldis Bērziņš un daži citi tomēr jau būs kur citur.

Kas būs palicis no Latvijas dzejas pēc 30 gadiem?

Kā rakstīs K. Rudzīte, vai Anna Foma, vai Barons, kad viņiem būs 50 vai 60?


Man ir tik grūti iztikt bez saprotamas dzejas.


Tas motīvs par pasauli, kurā individuālā balss, jaunībā, ierāvusies savā introverta, melanholiķa pasaulē, grib dziedāt,
grib baudīt, grib košas krāsas, taču

ir sistēma, vara, darbs par mašīnrakstītāju, par autostāvvietas apsargu...