Eos ([info]eos) rakstīja,
@ 2020-08-29 00:15:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Aizplūstu esamībā ārpus uztveres robežām... Sienas no ārpuses samīļoja mani līdz attapos, ka esmu iemūrēts dziļi iekšā... Vai tomēr jau pašā sākumā biju tikai starp materiāls, aizlika pirms spožas gaismas un kaulu smirdoņas...

Visa pasaule beidzas ar vienu domu... Un, ja nu tā tiešām ir par saudzējošu gaismu.

Redz, es kādreiz domāju, ka cilvēkiem ir tādi kā rīcības koridori. Daži strādā, iegādā auto, brauc uz Ķīšezeru peldēties, taču citi brauc uz Karību salām.

Kā datorspēlē, vieniem ir bonusa līmeņi, citiem pat pamatspēle ir aizliegta, pieejams tikai demo varianta demo. Un tur tālāk, aiz žoga ir tie, kas lido ar lidmašīnu, kamēr pirms žoga ir tikai lidmašīnas simulators.

Un tad kaut kā acīs sariešas asaras. Ja nu tā patiesā laime, patiesā dzīve ir arī priekš tiem, tur ārā aiz mājas nesošās konstrukcijas.

Man ir tikai vāja atblāzma un leģendas, ka ir cilvēki pirms tūkstošiem gadu dzīvojuši ar prieku par katru zāles stiebru, visu uztvēruši kā brīnumu. Un katru dienu pēc pamošanās iesaukušies: “Es vēl esmu dzīvs! Vareni gan!”

Porās iesūcas tā vēlme kaulēties, it kā varētu kaut ko zaudēt. Kā pretīga inde, kā smirdīga gāze, es sadzirdu informācijas slēpšanu, noklusēšanu un citus māņus, kuros slīkst vidējais nāves jūras nirējs.

Varbūt reiz mākslīgās sirds vietā izgudros dabīgo sirdi, un tad tā pukstēs mūžīgi, kā to lielais pirmkustinātājs bija izredzējis, pirms cilvēki savu ķermeni sadalīja pirmreizinātājos un izjauca.

Sinhronitāte, vienlaicības, līdzdegsme, Tu gribi iztulkot vārdu, kura nianse slēpjas sajūtā, kura pazūd tikko to nodefinē ar vārdiem... tas ir kas tāds, kas uzdzen patīkamas trīsas, kas atsaucas dvēseles dziļumos, taču tiklīdz parādās cilvēki, kas aizmirst, ka eksistē, tad tas arī pazūd.

Materiālistisks, domājošs subjekts ar pretenzijām uz spēju pieņemt iracionālu lēmumu reiz teica, ka pēc sairšanas augsne veido ozolu birzis, un viņš grib ieaugt ozolā.

Kas viss ir iespējams, varbūt arī mans mūris ir apaudzis ar ozollapām un vīģu kokiem, varbūt man pie kājām rasu gādā putnu pirtīžu peldes.

Šajā spraugā, kurā mitinos, es caur puspavērtu acs plakstiņu nojaušu, ka ir dzīve pirms pamošanās un pirms samaņas, ir dzīve pēc aizmigšanas un pēc aizmiršanas, ir kāda sabotējoša sajūta, ka šis mūris ir skudru pašu satīts kāpostu tītenis, un es ar visu ķieģeļu varzu esmu vien uzkoda kosmiskā galertā.

Es zinu, es absolūti zinu, ko es darītu, ja mēs būtu Platīna laikmetā. Es to zināju daļēji jau tad, kad biju visu aizmirsis. Varbūt viņi mani mīcot lielajā piestā bija aizmirsuši izfiltrēt kādu vielu, kas piesūcināta nektāra. Un tas dievu nektārs iekļāvās manā sistēmā tik simbiotiski, ka to palaida garām. Un ar to pietika, lai es saprastu, ka murgs ir sapnis, un izkapts ir rotaļu vilcieniņš, ka zirgi dejo polku, kamēr opaps spēlē četrrocīgi ar savu dubultnieku kāzu un bēru maršu vienlaicīgi.

Kā tāds milzīgs orķestris, kur visi spēj spēlēt atonāli, taču funkcionāli korekti, troksnis savaldzina tikai tos, kuri spēj histēriju izraisošajā kņadā saskatīt skaistumu.

Man tāpēc jo muļķīgāk šķiet tēlot, ka esmu pavisam parasta bazūņu jaunava, un šī ir parasta baznīca, un mana iemūrēšana bija tik likumsakarīga kā tas, ka pasaule stāv uz vietas.

Iedomājies, viss stāv uz vietas. Vakar Tu domāji to pašu, ko es. Un rīt viņi domās to pašu, ko mēs vakar. Un pēc miljons gadiem, kad mūs atraks, visi teiks, ka sen jau zināja, kur jārok, un kas te būs.

Man paliek šķērmi domāt, ka ir jēga vispār rakt, ja jau tie kauliņi ir jau mesti. Pēc īsa brīža siena sadrūp, jaunava iznāk ārā, izmazgā matus, iekāpj karietē, un dodas uz nākamo iemūrēšanu. Iepriekšējā un nākamā ir viena un tā pati. Taču ceļā viņa satiek daudz dzelzsbetona sienu. Un vēl rozes. Kuras zied ar plaukstošiem ērkšķiem.

Vai var būt kas skaistāks par rozi, kas dur, un biti, kas atsacījusies no dzeloņa skaistās nākotnes vārdā... Mums jau sen bija laiks būt vakardienā. Taču tā kavējās.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?