sapnis
es pamostos un dzirdu manā istabā runājam trīs meitenes
viņas smejas un es ļoti gribu pgriezt galvu un atvērt acis, lai paskatītos, ko viņas tur īsti dara, bet galva un plakstiņi ir tik smagi, tik smagi, ka nekādi nespēju izkustēties
tad tās meitenes nāk un sakrata mani aiz pleciem, bet, kad beidzot atveru acis neviena te nav
aizveru acis, bet atkal atverot redzu pati sevi kā slīpā spogulī virs gultas, tikai atspulgs rāda man mēli
aizveru acis un atverot redzu istabas stūrī televizoru rādam kaut kādu mūzikas videoklipu, atverot acis atkal tā tur nav, tikai putekļi plivinās spilgtā saules gaismā, bet aizverot atkal televizors ir istabas stūrī, es gribu piecelties un apskatīties, ko tur īsti spēlē, bet nespēju
tad pamanu, ka durvis ir atvērtas, no tām izritināta grīdsega
un pēkšņi es vairs neesmu gultā pie vienas no istabas sienām, bet istabas vidu un gaismu aiz loga ir nomainījusi tumsa
istaba ir pilna ar visādiem krāmiem
ienāk mana vecmamma un pieceļ mani stāvus, viņa šķiet tik stipra un gara kā nekad
un tad es aptveru, ka atrodos mana tēva vecāku mājās, tikai grīdas ir savādākas, bet vecmamma tik nosaka, ka, jā, iepriekš esot bijis vairāk dubļu un pēkšņi šķiet, ka viņa saraujās, kļūst arvien vājāka un nespēcīgāka un es vedu viņu uz viņas istabu un apguldu, bet viņa saka paldies, ka apciemoju
pie ārdurvīm kāds klauvē un es pamostos aizmirstot sapņa sākumu, bet vecvecāki ir jau trīs gadus kā miruši, tiesa, es šodien pastaigājos kapsētā, tādā pavisam gaišā, parkam līdzīgā, ar platiem celiņiem un lieliem bezlapu kokiem