10:02neticies tevi lūdzu, netici netici nevienam manam vārdam vārdi ir velti vārdi ir vējā izkaisīti pelni netici netici manam priekam prieks ir kā reibums prieks tā ir groteska maska saplaisājusi veca netici netici skumjām manas acis ir sausas netici, ka es spēju ko just netici, kad saku, ka mīlu netici, ja nīstu tu tikai netici tā ir tikai spēle izlikšanās spēle tāpat kā mana vientulība netici netici pelniem tie ir jau zuduši netici un viena alga tev un man tā nekad nav bijusi viena bet tik un tā netici neapstājies tas ir jau tālu prom tik tālu, ka neaizniegt netici tu tikai netici es esmu auksta kā akmens es ķiķinu kā neapzinīgs bērns netici pavasaris tikai izliekas, ka snieg |
sapņi un iedomas
23. Marts 2006
10:03es dzīvoju tikai miegāsapņos kad tu aizver savas acis un nespēj vairs izlikties tad es varu sākt tēlot tad es varu būt brīva tad es varu būt varbūtībā kur tu esi noteikts kā pamata akmens |
10:03 - sapnises pamostos un dzirdu manā istabā runājam trīs meitenesviņas smejas un es ļoti gribu pgriezt galvu un atvērt acis, lai paskatītos, ko viņas tur īsti dara, bet galva un plakstiņi ir tik smagi, tik smagi, ka nekādi nespēju izkustēties tad tās meitenes nāk un sakrata mani aiz pleciem, bet, kad beidzot atveru acis neviena te nav aizveru acis, bet atkal atverot redzu pati sevi kā slīpā spogulī virs gultas, tikai atspulgs rāda man mēli aizveru acis un atverot redzu istabas stūrī televizoru rādam kaut kādu mūzikas videoklipu, atverot acis atkal tā tur nav, tikai putekļi plivinās spilgtā saules gaismā, bet aizverot atkal televizors ir istabas stūrī, es gribu piecelties un apskatīties, ko tur īsti spēlē, bet nespēju tad pamanu, ka durvis ir atvērtas, no tām izritināta grīdsega un pēkšņi es vairs neesmu gultā pie vienas no istabas sienām, bet istabas vidu un gaismu aiz loga ir nomainījusi tumsa istaba ir pilna ar visādiem krāmiem ienāk mana vecmamma un pieceļ mani stāvus, viņa šķiet tik stipra un gara kā nekad un tad es aptveru, ka atrodos mana tēva vecāku mājās, tikai grīdas ir savādākas, bet vecmamma tik nosaka, ka, jā, iepriekš esot bijis vairāk dubļu un pēkšņi šķiet, ka viņa saraujās, kļūst arvien vājāka un nespēcīgāka un es vedu viņu uz viņas istabu un apguldu, bet viņa saka paldies, ka apciemoju pie ārdurvīm kāds klauvē un es pamostos aizmirstot sapņa sākumu, bet vecvecāki ir jau trīs gadus kā miruši, tiesa, es šodien pastaigājos kapsētā, tādā pavisam gaišā, parkam līdzīgā, ar platiem celiņiem un lieliem bezlapu kokiem |
Powered by Sviesta Ciba