30. aprīlis. No manis.
Ilgi neko no sevis neesmu rakstījusi- vai nu citēju citus, vai nu postoju kkādus prikolus, jaunumus... Nu jā, ar mani jau tā ir- kad dzīve kūsā no pārpilnības notikumu un pārdzīvojumu ziņā, tad tā īsti neatliek laika atsēsties un paskatīties uz visu, kas pabijis un noticis. Tik skrien un skrien tam visam līdzi..
Pirms mēneša mana pasaule likās bez debesīm, bez zemes, bez pavasara un pavisam noteikti- bez tādas īstas dzīvotmīlestības jeb dzīvesprieka. Viss bija derdzīgs, un es pati sev riebos visvairāk. Pāris nedēļu nodzīvojot šādā komā, pienāca brīdis, kad bija sev jāsaka, lai atjēdzos un saņemos. Unt ā nu viens draugs pēc otra, vienas aktivitātes un nākamās, kā es jau pati nemanot biju atpakaļ un pat vēl vairāk iekšā savā mutuļojošajā pavasara ritmā.
Tā nebija pavasara depresija, drīzāk pavasara smadzeņu trūkums.. Jau atkal gribās visiem saviem mīļajiem un pat pilnīgiem svešiniekiem teikt- nu padomājiet 2 soļus uz priekšu, neskrieniet, paskatieties kaut vai čutočku tālāk par savu degungalu. Jo pēc tam ir tā debīlā apjausma- "laiku nevar pagriezt atpakaļ", " viss ir zaudēts", "izsacītu vārdu mutē atpakaļ nepaņemsi" utt, utjpr. Un viss. Vairāk nemoralizēšu/ nefilosofēšu. Tam arī nav īpaši dziļas jēgas šobrīd.

Varu tikai pateikt, ka manas šā brīža sajūtas ir sekojošas->

Es ļoti negribu aiziet no vidusskolas, lai arī kāda tā brīžiem nebūtu. Un pat apziņa, ka tikai no manis pašas un maniem kl-biedriem ir atkarīgs, vai mēs turpmāk satiksimies, manī nespēj dzēst zināmas skumjas. Jā, varbūt izklausos stulba, bet ne vienmēr varu būt gudra :D

Pēdējās 2-3 nedēļās draudzene, kas līdz šim likās tuva, nu ir kļuvusi vēl tuvāka un mīļāka, lai arī nezinu, vai viņa to jūt un pamana. Varbūt viņai tas ir pašsaprotami :) Lai arī kā nebūtu, Līguci- mīļš Tev paldies, ka esi man blakus.

Arī pēc tam, kad likās, vienīgais, ko vēlos ir spirts un tabletes... Saņēmos un izsvītroju no savas dzīves (vai vismaz cenšos sev iegalvot, ka izsvītroju- bet tas labi nostrādā) to, kas bijis. Jau 4 gadi..es nevaru. Iespējams, nebija lemts. Iespējams, es visu sadirsu [nevis "iespējams", bet sadirsu]. Taču iir arī citi cilvēki, ar kuriem pavadīt gaišus brīžus un pēc kuriem ilgoties. Ar kuriem mēģināt būt labākai un dot vairāk mīļuma kā pēc pienākuma. :) Un ir patīkami, kad kāds kaut biku, bet domā ar tādu pašu siltumu:)

Visbeidzot ir arī vēl viens ļoti, ļoti tuvs cilvēks, kuram laikam gan tomēr visu laiku iet samērā draņķīgāk kā man. Un bezcerīgāk. Viņa zin, ka es viņai novēlu visu savu atbalstu :*

Izskanot uz šīs nots- kas Jūsuprāt ir sliktāk: pēkšņi uzklupušas problēmas, ar straujiem notikumiem, pēkšņu sajūtu, ka viss brūk un jūk vai arī- vismaz gadu ilga vilkšanās, mocīšanās, kas jau ir kā rutīna, kad vairs pat īsti nezini, vai tev ir labi vai slikti..viss tā vienmērīgi plūst, bet tevī it kā mīt tā neapmierinātības sajūta.

Laikam jau pēdējais ir drastiskāks, gluži kā lēni rautu zobu ārā. Bet...arī apjausma, ka tu 5 minūtēs esi zaudējis un sagrāvis lielāko cerību un mīlestības kopumu savā dzīvē, arī nav diez ko labāka....

Bļed, atkal es beidzu uz kaut kādas drūmās nots.
Priekam: pēc 22 dienām KISS uzstāsies Arēna Rīga. UH! All night.