es par to, ka, ja netiek ārā no tīņu gadiem tipiskās vēlmes būt stilīgam un populāram un tā vārdā regulāri iziet uz kompromisiem ar savu sirdsapziņu un patieso es, tad vienā brīdī "teikt ko domā" kļūst par šķietami ekskluzīvu privilēģiju.
kaut gan patiesībā šāda opcija ir pieejama katru dienu, ja vien tik ļoti nebiedētu iespēja nokļūt sabiedrības "outcast" lomā. ar kuru pakoķetēt arī jau skaitās stilīgi, bet reāli būt pašam, nevis šablonu kolekcijai ir no-no