Vakar bijām radu saietā.
Principā nebiju pārsteigta, bet man vienkārši kļuva bēdīgi par dažiem, kuru attiecībās cieņa ir kāds attālināts jēdziens, mīlestību šeit pat nepieminēsim. Bet cilvēki tā dzīvo, ilgi, rada bērnus, turpina ļaut pret sevi tā izturēties un izlādē sakrājušos negāciju uz mazākiem. Tad mazākie no tā visa haosa paši kļūst par haosu, jo kompleksi un bailes ir radījuši agresiju. Ir tāda lieta kā sabiedrības līdzatbildība. Vai es esmu līdzatbildīga šim emocionālajam teroram? Pieļauju, ka esmu gan, bet ko es varu darīt nav ne jausmas, pat vecākie viedākie izlikās to neredzam. Ja tādu uzvedību cilvēki atļaujas paust esot plašā cilvēku lokā, tad kas notiek mājās?

Nezinu pat ko īsti gribēju ar to visu pateikt, laikam jau vienkārši mēģināt palaist vaļā to skumjo sajūtu.

Jā, es gribu lielu un skaistu ideālo pasauli, kur ģimenes ir veidotas uz mīlestības un cieņas pamata, tālāk ķieģelīšos liekot visu pārējo skaisto.