Vakariņas
Šodien pārdomu diena, nevarēju atcerēties ko es īsti ēdu pirms mēs iepazināmies. Nonācu līdz rīsiem. Tad nu tapa sviestā apcepti, karijā tvaicēti rīsi ar cukini, papriku un iepriekš apceptiem sīpoliem un burkāniem, tas viss apcepts olā. Tagad jau lieku sev 2.porciju, ļoti garšīgi. Tikai no "vecās" garšas trūkst tomāti un sojas mērce, bet to es tik tagad atcerējos ēdot, jo nav precīzi tas, ko gatavoju iepriekš. Šis bija/ir mans viens no supergaršīgākajiem mikšļiem. Kad iepazināmies ai kā slavēja šīs porcijas, tikai vēlāk sākot dzīvot kopā atklājās, ka rīsi negaršo jau no bērnības... Bet smagākais trieciens (:D) man bija, ka viņš iepazīstoties pajokoja, teica ir krievs pēc tautības un es brīnījos cik labi runā latviski. Un tad vēl vilšanās - ļoti ieinteresēti klausījās kā stāstu par vienu grāmatu, kas man ir, gribēja aizņemties izlasīt. Kad ievācos rādu, dodu grāmatu, viņš nesaprot ko es vispār gribu no viņa. Es stāstu, nu šī ir tā grāmata, kuru tu gribēji izlasīt, atceries? Par to un to... Un viņš tik novelk aaaaa... Nu to es toreiz tik tā pateicu, man patika klausīties kā tu stāsti un domāju, ka būs labs iemesls, lai vēlreiz satiktos.
Viss jau ļoti mīļi un jauki, tagad silda sirdi un var pasmieties, bet es tā aizdomājos.. Vai tiešām es biju tik naiva un nesapratu to toreiz? Vai vienkārši man viņš iepatikās un tāpēc rozā aizmiglotās acis ticēja uz vārda?