Man ir radi, kuriem ir mazi bērni. Bērni aug un izaug no drēbēm utt visai ātri. Labi, tik tālu viss skaidrs. Varbūt es arī esmu izlepusi un pārspīlēju, bet es gribu visu jaunu un svaigu. Gribu pati izvēlēties vai drēbīte būs aiztaisāma ar spiedpogu vai rāvējslēdzi, varbūt sasienama ar pušķīti. Es priecāšos, ja vecāki izrādīs iniciatīvu un kādu drēbīti gribēs uzdāvināt vai varbūt uzadīt, bet es negribu ņemt lērumu ar sabumbulētām/nomazgātām/pleķainām drēbītēm, ar komentāriem cik ļoti labs ir šis un arī šis apģērba gabals (jo mīksts/ērts nēsāšanā). Es saprotu, ka katram ir kaut kādas mīļtietiņas, man arī noteikti liksies kāds apģērba gabals kā vislieliskākais, bet man ir savs redzējums ko un kā darīt/pirkt. Pagaidām pieklājīgi atsaku, bet mājās jau ir kaudze ar visu ko, jo "vismaz šo tev obligāti jāpaņem, pati redzēsi ka noderēs!"... Un tā maisiņš pēc maisiņa krājas skapjaugšā. Nemāku pieklājīgi atteikt tā, lai vairs nepiedāvā, viņi domā, ka tas mans untums, kas drīz pāries, bet ka paši gaidīja un likās svarīgi pirkt visu jaunu jau aizmirsies.

Šo visu jāatceras arī pašai, kad kāds pazīstamais paziņos par ģimenes pieaugumu.

Neesmu māņticīga, bet man šobrīd ir svarīgi izvēlēties lietas domājot par to īpašnieku, lai tas ir pirkts domājot par viņu. Piekrītu arī tam, ja man tās ģimenes liktos harmoniskas es ņemtu, bet tā liekas, ka lietas piesūkušās ar negatīvu enerģiju būdamas tajā atmosfērā visu laiku un veļasmašīna nelīdzēs. Arī viens no iemesliem ir tas, ka viņiem nav rūpības pret lietām.