Biju manāmi izbrīnīta, kad man uzrakstīja viena bijusī klasesbiedrene, ar kuru jau kādus gadus daudz (8?) nav bijis pilnīgi nekāds kontakts, jo viņai pieteicās bērniņš, pārgāja uz vakarskolu mācīties un tad aizbrauca dzīvot uz citu valsti. Ja notikumi šādā vai citā secībā arī nebūtu notikuši, mēs noteikti tāpat būtu pārstājušas ar laiku kontaktēties, jo tā jau notiek, dzīvē viss mainās..vai arī reizēm nemainās.

Tā nu apmainījāmies pāris laipnām frāzēm, grūti jau saprast ko teikt. Bet es pat biju priecīga, ka viņa man uzrakstīja, jo mēs kaut kā ļoti jocīgā veidā pārstājām runāt toreiz, vispār nesaprotu kas/kāpēc tur īsti notika, bet tagad tāda patīkami mierīga sajūta, ka viss atrisinājies un nokārtots.

Gaidu atbildi no fizioterapeites, kas, ceru pavisam drīz, mani sateipos. Un vēl vairāk ceru, ka tas arī palīdzēs.