Laime laimītē
Es pēdējā laikā esmu tiiiik laimīga, ka pilnībā spēju izbaudīt mirkļus, laimīga mostos un aizmiegu. Tāda sajūta, ka es DZĪVOJU, un iepriekš ir bijusi pavāja eksistēšana. Tā spēcīgā sajūta kļūst ar gadiem arvien stiprāka un šķiet šogad ir sasniegusi kulmināciju, un tagad es turpmāk dzīvošu pamatā pa kalnu virsotnēm. Vienkārši piepildījums. Es vairs nesatraucos par niekiem un vienkārši baudu katru mirkli, ko man dzīve sniedz. Vakar 3 stundas skrituļojām ātrumā, kādā līdz šim pat nemēģināju, jo jau mazākā trīcēja kājas. Un es pat nebiju nogurusi pēc tā visa, un mājās vēl bija spēks pagatavot vakariņas, kas visiem ļoti garšoja (uzsitiens sev uz pleca :D).

Šorīt nācu mājās un centrs bija tik burvīgs, saulains, pozitīvs, tiešām var just brīvdienu rītu burvību, kur valda absolūta nesteidzība un miers, labvēlīgi cilvēki. Pabrokastoju, būs jāiziet vēl pastaigāt, tā eiforijas sajūta sevī ievelk. Šodien ir tik daudz ko darīt, ka nedarīšu neko un vienkārši baudīšu pustukšo pilsētu.