Rīts
tā kaķiskā ļaunprātība man nav īsti saprotama. pusčetros viņa uztaisa pāris barjerpārskrējienus pāri visai audio un videotehnikai ar finišu uz datora, kas arī brakšķ un tikko viņa mani ir dabūjusi vertikālā pozīcijā, tā mīlīgi čāpstinot iekārtojas uz loga saldi pagulēt. bet es te, ta ka tāds jožiks, daru visus dienas darbus galīgi nelaikā, ar cerību pagulēt vēlāk, kaut kad, kad būs pamodušās mušas un kaķītei viņas būs pa visu māju jāvajā.
vēl uznākusi kofemānija, garšīgais ūdens neinteresē vispār, gribas tikai rūgto,brūno žurgu un tā pavairāk, līdz tā satek potītēs un sāk apgrūtināt pārvietošanos.
ceru līdz pusdienlaikam pabeigt lasīt Vonnegūta Galapagu salas, jo esmu vienojusies par to pārdošanu, bet nu jau pašai kļuvis pavisam interesanti. stāsts no nākotnes, kad cilvēkiem vairs nebūs tik lielas smadzenes un kāda tur verdzība, ja neviens nevienu nevar noķert, kad ir tikai purni un pleznas. pirmoreiz iepazīstu Vonnegūta daiļradi(kaķa šūpulis studiju laikā neskaitās) un man sāk patikt. ik pa brīdim negaidīti priekš sevis jāiesmejas un, ja tur nebūtu kaut jel kāda satura līnija, varētu padomāt, ka cilvēks ļāvies neiegrožotai fantāzijai tās komiskajā izpausmē.
rīts ir brīnišķīgs. naktī klasiski gaudoja suns, gari un neciešami, pusstundu pirms pilnmēness iestāšanās, tad apklusa. visi vēl guļ un es no sava darbīguma esmu sasodītā eiforijā.
pēdējā laikā man viss ir sasodīts, var pat teikt, ka citādus lamu vārdus tikpat kā nelietoju. sasodīts!