Melanholija
brālis dzīvo manās domās desmit reižu vairāk nekā man gribētos. viņš alkoholizējas, pa pusei jūdzas, ārda savu ģimeni un vispār ir maita pēdējais. es baidos, dusmojos un nožēloju visu šito ģimenes padarīšanu, jo tieši šobrīd man liekas, ka nav nekā sliktāka,kā jucis pirmās pakāpes radinieks. tā ir kara izjūta miera laikā, tā ir bezcerība, kura visu laiku apstiprinās, tā ir bezpalīdzība, kuru veicina visi, kam būtu jāpalīdz.
man pašai jau sāk notrūkt miegs, pārāk daudz medikamentu un man liekas, ka gribētos dzert un dzert bez apstājas, tikai es negribu kā viņš, es gribu cerēt un dzīvot, un, lai mamma par mani nepasaka, ar to cilvēku ir cauri.
bet aptrūkstas ticība skaistajam, labajam un taisnībai, un laimīgām beigām. tas velkas jau mēnešiem. sliktu ziņu mēneši, sliktu domu un jūtu laiks, un dažreiz pat nav iespējams ieraudzīt kādu lietu, par kuru domāt ar prieku, jo fonā ir tikai sāpes un traģēdija. es gribu, lai tas aprimst, jo es vairs nevaru.
atvainojos, tāda ir mana realitāte šobrīd, nepietiek spēka nekādiem pusmīklainiem teikumiem, kuri neizteic neko.