Grūtā dzīves situācijā šobrīd esmu nonākusi – dzīve salūzusi kārtējo reizi un man nav īsti spēka to atkal no jauna salabot. Nemaz nerunājot par to, ka nezinu no kuras malas sākt un kurp virzīties.
Esmu totāli atkarīga no trankiem un alkohola, tāpat arī vēl no kafijas, telefona un mammas. Man jau šķiet, ka trūkst vēl tikai azartspēles un narkotikas, kas pavisam un uz mūžu pavilktu svītru visiem maniem naivajiem sapņiem, kuri uzplandī brīžos, kad jūtos labāk.
Visu vasaru un tagad vēl pusrudens pagājis ar nāves dvesmu pakausī. Katrs nieks, katrs sīkākais aizvainojums, mani tik pārjūtīgu, noved atkal līdz zāļu masas aprēķināšanai un domām, kur likt kaķi, lai varu vienreiz pielikt beigu pieturzīmi savām ciešanām.
Tici, tu nevienam neesi vajadzīga? Ticu. Tici, tev ir īpaša jēga šeit dzīvot? Ar grūtībām, bet tikai tāpēc, ka kaut nedaudz spēju pacelt pašapziņu ar šādu ticību, mani asaru plūdi sāksies pāris minūšu vēlāk un ilgs pusminūti mazāk. Visbriesmīgāk ir pēc dievapziņas atgūt cilvēkapziņu, kurā tu neesi nekas, tev nav pašvērtības un citi tavu vērtību tikai mazina ar katru dienu, katru mirkli, ko viņi tiek tev klāt ar saviem izteikumiem, savām tiesībām izteikties, savu vēlmi kritizēt. Un es arī tur pat, tāda pati maita un drošvien tāpēc arī to saņemu, jo tāda pati…patiesībā, es, protams, nedomāju, ka esmu maita, bet reizēm izlaužas maitiskas izdarības.
un kur ir tie gaišie cilvēki,kad man viņu vajaga?kāds zin?