atnāku mājās, noņemu smaidu, iesviežu spogulī - tur rīt paņemšu.
paliek sagurums un krokas pierē, tās varētu spogulī mani negaidīt.
papētīju interešu sarakstu un pie vienatnes ir tāda vientulība. gribēju kaut ko piebilst, bet mani nelaida iekšā!
bija doma, ka ne jau labprātīgi sāk novērtēt vienatnes labumus, bet, pēc tam - kur tad ir tie labumi? - viena depresija un skumju izvirdumi. un vēl - antitēze, paši vien sev to vientuļo salu sarok, bet, kāpēc tieši šie cilvēki? vai viņu īpašību kopums ir tik ļaundabīgs, ka Saprāts piegriež viņu iespēju atražoties? vai varbūt tā tomēr ir iespēja un izvēle?